es rakstu velniem, jo tie ir vienīgie, kas skatās uz mani, kad es skatos uz tiem. es uz viņiem skatos, jo neko citu neredzu, ir tikai cilvēku atdarinājumi ar velna dvēselēm, melnām nullēm rakstītu programmatūru.

nebaidies, saka svēti teksti, pat no visdziļākās bedres ir ceļš pretī gaismai. kādai vēl faking gaismai? ellē īstas gaismas nav, ir tikai ilūzija, surogāts, bet gaišie to redz, vērtē manu uzvedību, gribu, rīcību, un pielāgo manas mocības, es pat neiztēlojos pēc kādiem likumiem, un tiesā manu rīcību, pat katru manu primitīva bēbīša noslāņojušās pieredzes dēļ izkliegtu lūgšanu.

vaina? vairs nav vainas jautājuma, spriedums jau pasludināts.

tad... pirms tieku aizrauts dziļāk sāpēs, pat ja šī robeža jau sen pārkāpta, es vismaz priecāšos par vienu: velni cieta kā cilvēki manis dēļ.