caur mani runā (un labi, ka tikai runā) kautkas ļauns. tas ietekmē arī domāšanu un līdz ar to arī rīcību. apkārtējā pasaule pavisam nojūgusies, lai arī jau gadus daudzus notiek mistiskas, nesaprotamas, neizskaidrojamas, dažreiz pat neticamas lietas. sūdi ir pamatīgi un es nezinu kā glābties. taisni neticami, ka esmu vēl ar galvu uz pleciem, uz nosacīti brīvām kājām, jo dažreiz liekas, ka visi apkārtējie man vēl visļaunāko man iedomājamo (patiesībā neiedomājamu) likteni - elli.

jā, elli, jo esmu jau miris, tikai neatceros kad un kā, bet droši zinu, ka esmu miris, kautkādā pēcnāves pasaulē, ka no manis tiek kautkas gaidīts, kāda šķīstīšana, bet varbūt, netiek gaidīts nekas cits kā tikai lēna sapūšana. tā, gan, liekas notiek arvien ātrāk un ātrāk. un to nav viegli nest, zūd cerība, ka kādreiz būs labāk, ja stāvi bedrē, un kautkas svešs, ļauns ar tavām rokām rok tikai dziļāk.

ko darīt? vai vispār var kautko darīt? var rūpēties, bet tas, pagaidām, nav iespējams. knapi varu par sevi parūpēties.