nav izejas, kustēties ir iespējams tikai katla virzienā. dvēseles saplosīšana ir absolūti optimāla. laika jēdzienam nav nozīmes. atmiņas par dzīvi gandrīz pazudušas. ir ilūzija par cerību, ir kautkāds "ķermenis", kuru fiziski var just melnajā ugunī. neko, neko, neko nav iespējams noslēpt, bet tam nav nozīmes - šajā murgā ir tikai viens velns un es. paceļot acis uz augšu, es neredzu svētos, ūdens glāzi. un kāda jēga no ūdens glāzes, ja godīgi?