Pirmais bauslis to laipni novēl, tātad tam ir jābūt iespējamam. Bet ne visiem sanāk tikt līdz spējai.
Jo savu patību iepretī Visumam pastāvīgi par galēji mazsvarīgu apzināties ir kā gladiatoru arēnā nolikt zobenu, novilkt vienīgās bruņas un, pagriežot muguru pretiniekam, aiziet pasaulē kailam. Paļāvībā, ka par to nekas nebūs. Pārāk bailīgi, tostarp no sabiedriskā nopēluma.
Bet, ja izdodas iemīlēt Visumu neko neprasot pretī, apliecinot to ar atsacīšanos no kļūdām (pārējie deviņi), kas tad arī ir tā bezvārdu lūgšana, atnāk tīrs prieks, brīvība un nez kas vēl (nez kas, jo pārsteigumi ir katram savi, reizēm neizstāstāmi).