Varbūt pasaule pirms mirkļa nolēma palēkāt, varbūt Cūkkārpa nolēma pastaigāties, bet varbūt Andersones jaunkundze viņu tikko bija vienkārši noskūpstījusi. Lai arī kā es censtos paskaidrot, jums tik un tā būs grūti iedomāties Lidmaņa tobrīdējo sejas izteiksmi. Tā vien varēja likties, ka viņš ir triecējs, kurš tikko sev kļūdas pēc iebliezis ar savu vāli. Violetās acis mulsi vērās meitenē, bet lūpas bija puspavērtas, it kā viņš grasītos kautko teikt. Pietam, kuņģī kautkas sagriezās... tie pat vairs nebija tauriņi, tur droši vien bija ieperinājušās bezdelīgas.

tas viss bija vienkārši aww. good, old times.

šodien dzīve ir skaista.
rīt arī būs.

šorīt (jau gribēju rakstīt vakar, jo tas tomēr bija tik agri) sapratu kāpēc man tik ļoti patīk Rīga jeb pilsētas vispār. laikam jau tāpēc, ka savā ziņā tu tur nevienam neinteresē. cilvēki kā cilvēki, neviens nevienam nepievērš uzmanību un ir miers. nerodas pretīgas sajūtas, kad kārtējā modes dāma glūn uz tevi, jo viņai redz' nepatīk, ka tu nēesā vīriešu kreklu. es pati gan pētu garāmgājējus, bet viņi pret mani ir tik vienaldzīgi, ka es aizmirstu par visu to ienīstu-cilvēkus padarīšanu. es, protams, nesaku, ka gribu būt pelēka pele, bet ar pūli saplūst ir jauki. pietam, esmu atradusi veidu kā pievērst sev uzmanību, ja nu ļoti vajag - skatos cilvēkiem sejā, pasmaidu, pamāju pa trolejbusa logu... it īpaši tad, ja redzu kādu noskumušu opīti. tas ir tāds kā pienākums atgriezt viņa kaut kādu prieku.
jā, tā lūk. šodien biju uz skolu, piespiedu darbos. un lai arī man miegainai un sāpošu galvu bija jākrāso veidotavas sienas rozā krāsā, es tomēr traki priecājos atkal būt savos mīļajos Rozīšos. tur vienmēr ir tāda pēc krāsām smaržojoša mājsajūta, kas iedvesmo uz mīļumu. un vēl es satiku savu Ieviņu, kuru aizvilku uz tējas namiņu. tur bija daudz tūristu un visi man uzsmaidīja vai miedza ar aci. Ieva teica, ka es izskatoties vaļīga. guess, that's it!. gribu rītdienu un gribu sestdienu. āā. man pirmo reizi pēc ilgiem laikiem bail no mīta. ;D

vispār pirmo reizi ir tā dīvaini un riebīgi, ka es vairāk esmu māsas drauga, nevis māsas pusē. ar to, ka viņai nekad neviens nav pietiekami labs (protams, arī es), māšele mani nedaudz ir sakaitinājusi. es neparko nedomāju, man viss vienalga, draudzenes viņai tādas un šitādas, draugs pieriebies... ciest nevaru cilvēkus, kas nespēj novērtēt apkārtējos. ar to es nemaz negribu teikt, ka mani tagad būtu jādievina un tā, bet nu jau ir nedaudz par traku. šādā ziņā varu ar sevi lepoties - es mīlu visus savus tuvākos tādus kā viņi ir. protams, reizēm mani visi nokaitina, bet tad es vienkārši cenšos nolīst viena, nopīpēties vai pagleznot un nesūdzos skaļi.

labi, ka Aišei bija izveidojusies pietiekami cieta āda, tāda kā sava veida imunitāte, kas nelaida klāt nožēlu vai sentimentālas jūtu izpausmes par to, kas noticis. vismaz tā viņa pārsvarā varēja justies pasargāta un zināt, ka reiz nesabruks kā māja ar sliktiem pamatiem, nepārvērtīsies par nosalušu, garīgi nelīdzsvarotu čupiņu, kas pārlieku daudz noņemas ar sevis žēlošanu. protams, sevi žēlot viņai tāpat patika un reizēm gadījās arī atcerēties, ka pilnīgi nekas apkārt nav tā kā vajag, taču pārsvarā meitene bija pārāk aizņemta ar cinismu un cilvēku atbaidīšanu, ka nepietika laika domāt par to kā viņa, es atvainojos, sa*is*si savu dzīvi.
piemēram tobrīd. ja Katjai nebūtu šīs īpašās imunitātes, viņa pinkšķētu tualetē uz poda un censtos salīmēt kopā pēdējās lepnuma daļiņas. pff. nē-ē, paldies. parazīti neiznīkst un viņa palika bārā, spītīgi vēroja apkārtējos un lēni kūpināja savu cigareti, kamēr gaidīja pienu. vismaz kaut ko no pašas kļūdām Sovoitova bija sapratusi - cel galvu, ja to spiež dubļos.

Zommers! <3

esmu palikusi smukāka vai kas tagad notiek? labākais draugs man paziņoja, ka es viņam patīkot vairāk par acīm redzamo (cik paredzams scenārijs, vai ne?), vēl kāds man cenšas ieskaidrot, ka esmu pelnījusi ideālo vīrieti, bet tagad bijušais klases biedrs apgalvo, ka viņam jau sen simpatizēju. es te, rudīta vecmeita ar suni, sēžu laukos, bet visiem vīriešcilvēkiem kaut kā uz manu pusi velk. tiesa, žēl, ka man uz šiem eksemplāriem galīgi kaut kā nē. jauki cilvēki, protams, bet nu... protams, forši, kad tu kādam patīc, bet tas jau sāk palikt biedējoši. pietam, es jau nu neiztikšu pēc riktīgi meitenīga teikuma - kāda jēga, ja to nedzirdu no cilvēka, no kura gribētu dzirdēt? man liekas, ka es naktīs skypā iešu tikai neredzama. bžž.

bet vispār man joprojām viss ir pieriebies, lai gan šovakar esmu enerģiska. labi, ka man ir vismaz DžeiDžei ar kuru var kopā pačīkstēt.
un nesen man bija ieviņa, ar kuru pavadījām bezgalīgi romantisku manas vārdadienas nakti pie ezera, uz laipas. ah, tas bija patīkami. miers un pilnmēness, mūsu talans izbojāt visu, kas varētu būt romantisks. savukārt drīz man būs preiļi un visas no tā izrietošās, patīkamās sekas.

laikam jāiet gulēt, jāpaslēpjas zem segas.

sēžu un domāju, ka gribu kaut ko ierakstīt klabē, bet man nav ko. ieraksts būs tik pat bezjēdzīgs kā es karstās vasaras dienās. žēl, ka izlasīji. man tiešām žēl Tava laika... aj, mazāk sūdīgi, bet tomēr sūdīgi. vīnu!

satan is a friend of mine .he love me when im drunk, he loves me when im high. he loves me when i waste my money and make my mother cry

un jau atkal es atgriežos pie tā paša, kas mocīja citus gadus - jūtos iesprostota. jā, es zinu man būtu jābūt izvēles iespējām, es vienkārši varētu aizbraukt, bet tad, ja ne visi, tad liela daļa radu uz mani dusmosies un apvainosies, un tas nemaz nebūs forši. man nevajag ar viņiem liekus kašķus. man vajag aizbraukt prom, man vajag pilsētu - Rīgu vai manus mazos Preiļus. es gribu pie citiem cilvēkiem, pie Santas, Lotes, Māsas, Kristas, Marta, kaut vai sievu sitēja Andra. pilnīgi vienalga. tikai prom un brīvībā, pie cigaretēm un vīna. bērni mani nogurdina, pārlieku sievietīgā krustmāte vēl vairāk...un vientulībai man paliek tikai vēli vakari, kad varu izliekties pa logu, uzpīpēt un klausīties sērīgu mūziku vai rakstīt.
visas šīs mocības ārprātīgā vientulīgumā, pat tad, ja apkārt ir cilvēki, liek vēl vairāk ilgoties pēc, piemēram, pasākuma ar kursu. viņi ir mani sirdscilvēki un man ar viņiem ir labi, bet te... te vairs nav nekā. vienīgi suns, otas un krāsas. jā, vismaz manai mākslai te ir labi. tas gan.
un visi twitterā vai vēl nez kur tagad baigi priecājas par savām ballītēm un to, kur un kad viņi iet ar saviem draugiem, ka es pilnīgi palieku skaudīga un jūtos kā nekam nevajadzīga, stulba auklīte, kurai patīk lasīt grāmatas. apnicis, apnicis, apnicis. negribu no rītiem vairs mosties ar sajūtu, ka šī vasara ir vienkārši bezjēdzīga. un vispār - man trūkst rudeņa. ar skolu es varēšu atgriezties dzīvē.

vot tā. beigšu čīkstēt, savādāk pašai sāk riebties. jauki jums pavadītu laiku ballītēs kopā ar saviem draugiem, maitas.

vakara/nakts plāns:
1) aizrakstīt kādam foršam, saprātīgam, sen neredzētam cilvēkam
2) vienkārši rakstīt
3) uzpīpēt pie loga, dzerot melnu tēju

oh, boy, šī diena bija nogurdinoša. ka es jums saku, tas četrgadīgais bērns būtu spējīgs čīkstēt un bļaut 24h diennkatī, ja vien viņai nevajadzētu arī gulēt, ēst un sēdēt uz poda. brīnos, ka mana allaž mierīgā attieksme ir iedragāta tikai nedaudz. khekhe, lieliska sagaidīšana pēc divu dienu prombūtnes, patiesībā.

bija labi vienai būt Rīgas dzīvoklī, ēst sārtos vētrasputnus, kā arī vazāties pa Iļģu ciemu, vērojot un fotografējot bērnus spēļu laukumos (pedobear). arī ballīte Slokā (kura gluži nebija ballīte) sanāca tāda... interesanta. ņemot vērā, ka biju tikai es un Ieva + pieci puiši, no kuriem viens ļoti izmisīgi centās mani nogalināt, neuzdrīkstos teikt, ka man nebija jautri. vismaz tagad ir par ko pasmaidīt atceroties. un sēdēt karjerās, skatoties zvaigznēs, smēķējot un sapņojot par laiku, kurus nēsam piedzīvojušas... piešujiet mani atpakaļ pie zemes.
bet vai tad ir stulbi trijos naktī kopā ar nedaudz vājprātīgiem čaļiem, garām bezpajumtnieku patversmei, doties uz vietu, kuru sauc par šautuvi?

nu ja, tagad tikko atbraukusi, es jau gribu prom. piemēram, uz preiļiem. lai gan mani lauki ir ļoti jauka un skaista vieta, es tomēr nespēju...

p.s. tā saucamajā ballītē kopā ar ieviņu izdzērām trīs pudeles lēta, salda vīna, bet man tāpat gribas vēl, jo tas ir tik... lāāābi un garšīgi. un nejau ar labi es reibumu domāju, bet gan to... sajūtu?

edit: man ir galīgi pieriebies, ka tas nepāriet. man galīgi nepiestāv.

nu šodiena ir ļoti laba. man atveda manu jauno draudziņu - Федя Зенит jeb vienkāršāk izskatoties - zenit fotopārātu. vēl man atveda arī čupu drēbju, bet vispār nejau tikai par šo ziemassvētku apdāvināšanu es priecājos. arī peldēšanās negaisa laikā bija diezgan patīkama, tāpat kā sadzeršana ar krustēvu un tēti, klausoties labu krievu mūziku (man vispār pēkšņi sākusi patikt krievu valoda. bet tikai tāda tīra un skaista). tad, kad suns sakoda manu minci nedaudz ļoti sabījos, bet, kad sapratu, ka viņai viss būs kārtībā, nomierinājos.

tagad atkal vēlu palieku augšā, rakstu porno un zīmēju. klausos the cure un tā ir ļoti mierīgi. gribētos iet uzpīpēt, bet negribētos iet. man vajag balkonu un saldu vīnu, joprojām vīnu.

saliku klabītē jaunas smukbildītes.