atgādinājums - es esmu dzīva. aj, nu es nevaru klabīti pamest, man te kaut kas ir traki mīļš.
esmu laimīga, vasarīga, bet tagad, naktī, kad klausos round here, tas plēš. tā dziesma vienmēr plēš un Ādams ir ģēnījs, ja spējis sarakstīt ko tādu. man teica, ka tā dziesma ir ārkārtīgi depresīva... nu jā, ir, bet... visa mana mīlestība tādai mūzikai, slavas dziesmas counting crows un asaras stāstam par Mariju. āmen.

she said "it's only in my head"
she said "shhh, I know it's only in my head"

un es pat nezinu, ko lai vēl raksta. gribēju vienkārši pastāstīt par savu mīlestību. ah.

back in city lights. miers ar mani. te ir daudz labāk. tikai doma, ka es atkal visu mēnesi varētu netikt uz Preiļiem, gan nav diezko forša. lauki ir viens, bet mājas pavisam, kas cits. kas patīkamāks. es ļoti gribu pie sava datora un lāsmas.
nē, to es gribēšu vēlāk. tagad es gribu savu notikumiem pilno nedēļas nogali, un pirms tās arī stipendiju. kaut kur kavējas maita. tāpat kā es tagad kavējos ar iešanu uz veikalu.
lai nu kā - noskaņojums atkal labs, jo esmu viena un pilsētā. drīz gan atbrauks opis, bet viņš takā sevišķi netraucē. vien reizēm kaut ko neapmierināti noburkšķ vai smejas, par to, ka es atkal sēžu pie datora.

dīvainā kārtā es pat nedaudz gribu uz skolu. galu galā tā nemaz nav parasta skola. tur būs mani skapīšu bērni, jautrie pusdienlaiki un viss viss viss. tikai žēl, ka jāsāk ar trešdienu, kura nozīmē vācu valodu un matemātiku no rīta. brr.

visu laiku viena smejos. tas gan labi. un rakstīt arī gribas.
+visi marš uz manu draugiem.lv dienasgrāmatu, lai sniegtu man tur svarīgu informāciju.

tikko izlasīju vienu grāmatu, un palika tā patīkamā, taču bez gala jocīgā un skumīga sajūta, kas sen nav bijusi. un vispār sen nebija bijis arī tā, ka es grāmatu izlasītu divās dienas. tagad es nesaprotu neko no tā, ko man apkārtējie saka un dzīvoju savā literatūras pasaulītē. tā varbūt ir labāk. man nemaz negribas ar kādu runāt. ielikšu austiņas, klausīšos šūpuļdziesmas un vienu pēc otra nogalināšu pašas radītos tēlus. vienai būt ir vieglāk. tādas dienās kā šī. lasīt, bēniņos pīpēt ūdenspīpi un gleznot, vai rakstīt kā tagad.

es tā sāku atgriezties ICā, ka pat negribas iet ārā. mīlīgi!
(joprojām ilgojos pēc Zommera. jūs?)

pie visiem svētajiem! es iegāju IC. baisi. bet nesen Tomiņš vakarā ar mani parunājās, un mēs sapratām, ka mums pietrūkst veco internet māju. kāds mūs vēl ņems atpakaļ? *wasntme* un tad man vēl vajadzēs konsultācijas par notiekošo...
un jaunais uzraugs nav foršs. žēl, ka biju tik stulba un aizlaidu vilhelma ideju pa pieskari.

vakardiena bija izgāšanas. šodien visus ienīstu.

un tā nu es te sēžu, ilgojos pēc rudens, pēc mierīgas sevis un tā paša, kas nomoka jau kopš decembra. sirds dauzās, dauzās, dauzās, counting crow's dziesmām raujot to ārā.
noskatījos boniju un klaidu. viņi elpo caur caurumiem plaušās.
oh, somebody end my misery.

hey, džei. vakar ballītē vienai meitenei desmitiem reižu teicu apmēram šādi: "bet tu man atgādini lieni" ;D

trešdienu vai vienkārši izmisums, kas mani pēdējās dienas neatstāj, bet te nu tas ir un man... man aizvien ir ļoti skumji. pietam, es deģenerējos - gribu dzert! laikam tāpēc, ka vairs savādāk nemāku dziedēt savus lūzumus. šņabis ir garšīgs un tas arī viss, ko varu pateikt. taisni vai žēl sevis paliek. es cenšos, tiešām cenšos domāt pozitīvi, bet tad atceros... un atkal gribu piedzerties. naktīs pat laikam palieku vājprātīga - nevaru aizmigt un skaļi, nesmieklīgi smejos vai arī sapņoju vaļējām acīm. un pīpēt es arī gribu. nopīpēties līdz balss aizsmakumam vai piedzerties tik ļoti, ka nāksies gulēt sniegā.

un tagad mēs ar oskaru apspriežam ļoti dziļas tēmas, kas mani, ja pavisam godīgi, nomāc vēl vairāk. tāpat kā tas, ka māsa tagad brauks uz Šveici. un ko es bez viņas darīšu? un ko man vispār darīt tagad, kad es pat paraudāt nevaru?! nemāku.vajag kādu cilvēku pie kā pieturēties vai arī tādu baru, kur viss ir ļoti smieklīgi.

nē, bet ballīte bija diezgan laba. varbūt ne traka, bet es smējos. daudz. nekad nebūtu domājusi, ka varēšu justies veca, skatoties uz 14 gadnieču stulbumu.
pirmkārt - es biju māsiņa. staigāju baltajā halātiņā, ar sirds klaušināmo ap kaklu un skrūves glāzi, kurā ielikta šprice. tad es to šļirci piesūcu pilnu ar alkoholu un lēju sev un citiem mutē, visu laiko jautājot "zāles?". ak, cik tas patiesībā izklausījās un izskatījas erotiski. bet! - cilvēkiem patika zāles, man pašai arī patika zāles, it īpaši tais mirkļos, kad mēs ar Aprīli "planējām" vismaz tā tika teikts. (bet varbūt mēs tomēr planējām arī no zāles, nevis tikai no zālēm? ;D)

otrkārt - es smējos tik daudz, ka tagad nemaz vairs neatceros par ko. bet tas viss bija diezgan smieklīgi. un ja es mēģinātu tagad pierakstīt, sanāktu baigi daudz, bet man slinkums. lai nu kā - dažas atskārsmes ir vērts saglabāt. un ir jauki brīžiem justies kā one of the boys. (sun) un, man liekas, es nevien jūtos, bet arī esmu.

jā, es gribu dzert tālāk savas zāles. varētu viena pati tagad izdzert vēl vienu šņabja pudeli. ar šprices palīdzību, protams. jo sirsniņa tomēr sāp, bet es negribu skumt. gribu tikai smieties.

tas jau paliek apgrūtinoši. es nemāku ar to sadzīvot un sāku gribēt, lai tiešam būtu tā kā vakar norunājām - mums ir cementa sirdis. man nesanāk būt meitenei šādos gadījumos, pietam, greizsirdība... nevar taču būt, ka esmu greizsirdīga?! man brīžiem šķiet, ka es vienkārši visu izstāstīšu, jo vairs ilgi nemācēšu izturēt. manam priekam nepiestāv kaut kādas stulbas sirdssāpes. es sāku izskatīties un justies vienkārši nožēlojami.