es ienīstu trešdienas, bet tas nekas, jo tagad trešdiena jau ir beigusies, vai ne? (sun) varbūt man palīdzēja enerģijas dzēriens, varbūt vienkārši apziņa, ka līdz nākamajai nedēļai vairs nebūs nekādu veidošanu vai datorgrafiku, bet nu es atkal jūtos pietiekami labi, lai smietos. khmmm... domājams, ka kādreiz es vemšu pārlasot visus savus pēdējā laika rakstiskos prieka izsaucienus.

un runājot par datografiku - apsveru domu tiešām uzbazties kādam no pazīstamajiem grafiķiem, lai lūktu palīdzību darbu taisīšanā. savādāk es kā pilntiesīga blondīne no fotošopa joprojām saprotu tik pat daudz kā mans bijušais klases biedrs martins no jebkā, kas saistās ar mācībām. respektīvi - gandrīz neko. bildi atvērt māku, kaut ko sašvīkāt un saķēzīt arī. tas viss.

bet tagad es brīnos - no kurienes man šodien tā milzīgā iedvesma, nopietni, ar epitetiem pārpildīti skaidrot pilnīgi stulbas lietas?!

ziniet ko?! es šodien redzēju divas auras un mazas varavīksnītes, kas dejoja pa tāfeli!

bet zini ko, mans karstais vīriņ, es tikko konstatēju, ka tā dziesma bez klipa nav nemaz tik īpaša. tāpat vien es viņu ilgi klausīties vairs nevaru.

jā, vakar noskatījāmies filmu... *balsī dziļš sarkasms*. sākumā mēs gandrīz aizmigām, tad pastāvējām aukstumā un atkal bijām dzīvas! dzīvas, lai dejotu vai ar web kameras līdzdalību smīdinātu kaut kādu Lāsmas māsas draudziņu, kas dzīvo Francijā. mēs esot skaistas meitenes un mani, protams, nosauca par blondjinku. to jau visi vienmēr pamana. Andrim bija taisnība, kad viņš rakstīja "Anna ir konstantā pālī". jā, viņa tiešām ir. alkohols man ir domāts tikai tam, lai es noreibtu vēl vairāk.

cheers! jāzīmē glāze un varbūt pat jāraksta porno (vai latviešu valoda. viss viens, vai ne?)

vienu mirkli šai nedēļā man jau likās, ka viss atkal ir ļoti skumīgs, taču tad es atcerējos, ka skumjas ir skaistas, un tad es aizbraucu mājās. mēnesi nebiju bijusi un tagad varu priecāties līdz pagurumam, ja vien galva nesāpētu un nereibtu. bet pat to var pieciest, jo drīz iešu uz vēl vienām no savām mājām - mākslas skolu. tur būs sen neredzētie, ārprātīgi mīļie cilvēciņi. un to tik man vajag, lai es atkal riņķotu apkārt smaidot.

vakar vēl vienu lieku reizīti noskatījos Adam. tā ir tāda kā ideāla filma - pietiekami skumīga, pietiekami skaista, smieklīga un priecīga. un ir labi nelabā balsī kaukt līdzi the cure, domājot gaišas domas. vai, tas jau atkal izklausījās tik... sajusmināti. es pēdējā laikā savādāk nemāku. sanāk tikai spīdēt. pat mani pēdējie divi tēli ir tādi ļoti dzīves priecīgi jeb elfi, kas sēž kokos un dziedot šūpo kājas. vai, es gribu elfus!

esmu laimīga un iemīlējusies. tātad, laikam SLIMA. bžžž.

parasti ir jāpārdzīvo trešdiena un mana nedēļa jau gandrīz ir galā, bet šonedēļ bija savādāk, jo šodiena nebija nemaz tik briesmīga. mazāk stundu nekā parasti, pieņemama atzīme matemātikā... esmu nogurusi, bet tomēr diezgan priecīga.
vienīgi... es gribētu nedaudz izlauzties no klasesbiedriem. man, protams, viņi joprojām ārprātīgi patīk, bet vienkārši vajag uz mirklīti nomainīt cilvēkus sev apkārt. es ar viņiem esmu skolā, tagad arī ārpus tās, bet man daudz, daudz vairāk gribētos pabaudīt citu foršo cilvēku sabiedrību, lai varētu parunāties savādāk. droši vien tā ir tāpēc, ka man vienmēr vajadzējis no vieniem izrauties pie citiem, lai nerastos nogurdinošs apnikums.

man savā ziņā žēl to cilvēku, kas ārprātīgi noliek Ziemassvētkus un to svinešanu tikai tāpēc, ka viņi ir vieni ar savu alus pudeli un datoru. es nekad tā nedarīšu, jo man ir liela ģimene, kur visi man ir mīļi un 24. vakars ar skaistu egli, smiekliem, mūziku, ēdieniem un siltumu. vismaz pagaidām nespēju sevi iedomāties skatoties filmas un kurnot par to, cik viss ir komerciāls. tiesa, uz tām bezpersoniskajām vēstulēm draugiem.lv es tik un tā gribētu atbildēt ar personiskāku: ej dirst! nevajag man kaut kādus tur tizlus pantiņus no vēl tizlākām pamatskolas meitenēm, kuras labi, ja reizi gadā redzu veikalā. xD

aj, man ir priecīgi, skaisti svētki un es priecātos, ja visiem tādi būtu.

bļe, stulbais kroplis. un kā gan no manis vispār var prasīt cieņu vai mīlestību pret cilvēku, kurš visu laiku liek ciest manai māsai? un kā gan kāds manā ģimenē var viņu aizstāvēt? ja kādreiz man vēl likās, ka esmu tam ķēmam pieķērusies, tad tagad nevaru atrast pilnīgi nevienu iemeslu, lai vispār ar viņu gribētu sarunāties. strādīgs, praktisks puisis, bla, bla, bla, bet kāda no tā jēga, ja raksturs ir vispretīgākais kādu vien kādam vīriešcilvēkam esmu redzējusi?! un stulbi ir tas, ka brīžiem liekas māsa viņu neatstāj pūt savā debīlajā mārcienā tikai tāpēc vien, ka jūt spiedienu no ģimenes. redz', kā ta mēs bez sava Gatiņa? mierīgi bez viņa var iztikt, jo man, piemēram, nevajag riebīgu purnu, kas uz visiem svētkiem pamanās kādam sabojāt garīgo. fuj. es laikam pārāk uzvelkos, bet vienkārši nevaru, nevaru izturēt. rrr.

man šodien patika britnijas spīrsas dziesma. (rock)

nav man nekādas dzimšanas dienas. nekad nav bijusi. un nevajag.

es gribētu pastrīdēties ar tiem cilvēkiem, kas teikuši, ka iemīlēšanās ir pati skaistākā sajūta pasaulē. man, cilvēkam, kas mīlestību vispār mēdz neatzīt, tās ir mocības.

sen te neesmu neko rakstījusi. žēl. un žēl, ka es nemāku lūgties un žēl, ka esmu vienkārši muļķe. žēl, nu...
nezinu vairs ko rakstīt. daudz kas noticis, bet pēkšņi neko neatceros. jāpagaida kamēr pāries tukšums. rīt aiziešu uz filmu, varbūt priecāšos, pēc tam atkal ne.
laikam jāpakauc līdz dziesmai. nedrīkst raudāt. negribu jautājumus.