I know. My lifeline is broken. I know I won't live past thirty

labi, ka Aišei bija izveidojusies pietiekami cieta āda, tāda kā sava veida imunitāte, kas nelaida klāt nožēlu vai sentimentālas jūtu izpausmes par to, kas noticis. vismaz tā viņa pārsvarā varēja justies pasargāta un zināt, ka reiz nesabruks kā māja ar sliktiem pamatiem, nepārvērtīsies par nosalušu, garīgi nelīdzsvarotu čupiņu, kas pārlieku daudz noņemas ar sevis žēlošanu. protams, sevi žēlot viņai tāpat patika un reizēm gadījās arī atcerēties, ka pilnīgi nekas apkārt nav tā kā vajag, taču pārsvarā meitene bija pārāk aizņemta ar cinismu un cilvēku atbaidīšanu, ka nepietika laika domāt par to kā viņa, es atvainojos, sa*is*si savu dzīvi.
piemēram tobrīd. ja Katjai nebūtu šīs īpašās imunitātes, viņa pinkšķētu tualetē uz poda un censtos salīmēt kopā pēdējās lepnuma daļiņas. pff. nē-ē, paldies. parazīti neiznīkst un viņa palika bārā, spītīgi vēroja apkārtējos un lēni kūpināja savu cigareti, kamēr gaidīja pienu. vismaz kaut ko no pašas kļūdām Sovoitova bija sapratusi - cel galvu, ja to spiež dubļos.