priecīgs līdz sāpēm

vakara/nakts plāns:
1) aizrakstīt kādam foršam, saprātīgam, sen neredzētam cilvēkam
2) vienkārši rakstīt
3) uzpīpēt pie loga, dzerot melnu tēju

oh, boy, šī diena bija nogurdinoša. ka es jums saku, tas četrgadīgais bērns būtu spējīgs čīkstēt un bļaut 24h diennkatī, ja vien viņai nevajadzētu arī gulēt, ēst un sēdēt uz poda. brīnos, ka mana allaž mierīgā attieksme ir iedragāta tikai nedaudz. khekhe, lieliska sagaidīšana pēc divu dienu prombūtnes, patiesībā.

bija labi vienai būt Rīgas dzīvoklī, ēst sārtos vētrasputnus, kā arī vazāties pa Iļģu ciemu, vērojot un fotografējot bērnus spēļu laukumos (pedobear). arī ballīte Slokā (kura gluži nebija ballīte) sanāca tāda... interesanta. ņemot vērā, ka biju tikai es un Ieva + pieci puiši, no kuriem viens ļoti izmisīgi centās mani nogalināt, neuzdrīkstos teikt, ka man nebija jautri. vismaz tagad ir par ko pasmaidīt atceroties. un sēdēt karjerās, skatoties zvaigznēs, smēķējot un sapņojot par laiku, kurus nēsam piedzīvojušas... piešujiet mani atpakaļ pie zemes.
bet vai tad ir stulbi trijos naktī kopā ar nedaudz vājprātīgiem čaļiem, garām bezpajumtnieku patversmei, doties uz vietu, kuru sauc par šautuvi?

nu ja, tagad tikko atbraukusi, es jau gribu prom. piemēram, uz preiļiem. lai gan mani lauki ir ļoti jauka un skaista vieta, es tomēr nespēju...

p.s. tā saucamajā ballītē kopā ar ieviņu izdzērām trīs pudeles lēta, salda vīna, bet man tāpat gribas vēl, jo tas ir tik... lāāābi un garšīgi. un nejau ar labi es reibumu domāju, bet gan to... sajūtu?

edit: man ir galīgi pieriebies, ka tas nepāriet. man galīgi nepiestāv.