I have no life.

un jau atkal es atgriežos pie tā paša, kas mocīja citus gadus - jūtos iesprostota. jā, es zinu man būtu jābūt izvēles iespējām, es vienkārši varētu aizbraukt, bet tad, ja ne visi, tad liela daļa radu uz mani dusmosies un apvainosies, un tas nemaz nebūs forši. man nevajag ar viņiem liekus kašķus. man vajag aizbraukt prom, man vajag pilsētu - Rīgu vai manus mazos Preiļus. es gribu pie citiem cilvēkiem, pie Santas, Lotes, Māsas, Kristas, Marta, kaut vai sievu sitēja Andra. pilnīgi vienalga. tikai prom un brīvībā, pie cigaretēm un vīna. bērni mani nogurdina, pārlieku sievietīgā krustmāte vēl vairāk...un vientulībai man paliek tikai vēli vakari, kad varu izliekties pa logu, uzpīpēt un klausīties sērīgu mūziku vai rakstīt.
visas šīs mocības ārprātīgā vientulīgumā, pat tad, ja apkārt ir cilvēki, liek vēl vairāk ilgoties pēc, piemēram, pasākuma ar kursu. viņi ir mani sirdscilvēki un man ar viņiem ir labi, bet te... te vairs nav nekā. vienīgi suns, otas un krāsas. jā, vismaz manai mākslai te ir labi. tas gan.
un visi twitterā vai vēl nez kur tagad baigi priecājas par savām ballītēm un to, kur un kad viņi iet ar saviem draugiem, ka es pilnīgi palieku skaudīga un jūtos kā nekam nevajadzīga, stulba auklīte, kurai patīk lasīt grāmatas. apnicis, apnicis, apnicis. negribu no rītiem vairs mosties ar sajūtu, ka šī vasara ir vienkārši bezjēdzīga. un vispār - man trūkst rudeņa. ar skolu es varēšu atgriezties dzīvē.

vot tā. beigšu čīkstēt, savādāk pašai sāk riebties. jauki jums pavadītu laiku ballītēs kopā ar saviem draugiem, maitas.