herzchen;;

šorīt (jau gribēju rakstīt vakar, jo tas tomēr bija tik agri) sapratu kāpēc man tik ļoti patīk Rīga jeb pilsētas vispār. laikam jau tāpēc, ka savā ziņā tu tur nevienam neinteresē. cilvēki kā cilvēki, neviens nevienam nepievērš uzmanību un ir miers. nerodas pretīgas sajūtas, kad kārtējā modes dāma glūn uz tevi, jo viņai redz' nepatīk, ka tu nēesā vīriešu kreklu. es pati gan pētu garāmgājējus, bet viņi pret mani ir tik vienaldzīgi, ka es aizmirstu par visu to ienīstu-cilvēkus padarīšanu. es, protams, nesaku, ka gribu būt pelēka pele, bet ar pūli saplūst ir jauki. pietam, esmu atradusi veidu kā pievērst sev uzmanību, ja nu ļoti vajag - skatos cilvēkiem sejā, pasmaidu, pamāju pa trolejbusa logu... it īpaši tad, ja redzu kādu noskumušu opīti. tas ir tāds kā pienākums atgriezt viņa kaut kādu prieku.
jā, tā lūk. šodien biju uz skolu, piespiedu darbos. un lai arī man miegainai un sāpošu galvu bija jākrāso veidotavas sienas rozā krāsā, es tomēr traki priecājos atkal būt savos mīļajos Rozīšos. tur vienmēr ir tāda pēc krāsām smaržojoša mājsajūta, kas iedvesmo uz mīļumu. un vēl es satiku savu Ieviņu, kuru aizvilku uz tējas namiņu. tur bija daudz tūristu un visi man uzsmaidīja vai miedza ar aci. Ieva teica, ka es izskatoties vaļīga. guess, that's it!. gribu rītdienu un gribu sestdienu. āā. man pirmo reizi pēc ilgiem laikiem bail no mīta. ;D

vispār pirmo reizi ir tā dīvaini un riebīgi, ka es vairāk esmu māsas drauga, nevis māsas pusē. ar to, ka viņai nekad neviens nav pietiekami labs (protams, arī es), māšele mani nedaudz ir sakaitinājusi. es neparko nedomāju, man viss vienalga, draudzenes viņai tādas un šitādas, draugs pieriebies... ciest nevaru cilvēkus, kas nespēj novērtēt apkārtējos. ar to es nemaz negribu teikt, ka mani tagad būtu jādievina un tā, bet nu jau ir nedaudz par traku. šādā ziņā varu ar sevi lepoties - es mīlu visus savus tuvākos tādus kā viņi ir. protams, reizēm mani visi nokaitina, bet tad es vienkārši cenšos nolīst viena, nopīpēties vai pagleznot un nesūdzos skaļi.