lasīju delfu rakstu par dzintaru, domāju, kā tas viss bija long time coming utt, bet tad pēkšņa atskārsme mani ķēra kā bulta - bankrots taču nozīmē, ka nebūs vairs pasaulē labāko higēnisko lūpeņu

tikko dzīvē sasniedzu jaunu līmeni: pēc tikšanās par rītdienas tikšanos, saņēmu epastu par citu tikšanos un gandrīz uzreiz arī ierosinājumu satikties pirms šīs tikšanās.

Man ir “sava” kafijas vieta un “savs džeks”, ar ko parunājos un reizēm viņš man kafiju dod par brīvu. Manuprāt, tas liecina par briedumu.

es šad un tad domāju par naudu un par jaunību. skaidrs, ka arī tagad straglojam un nemaz ne tik reti+parādi, bet pa lielam nav, par ko sūdzēties un man tas liekas interesanti.
es atceros, kā vēl pirms pāris gadiem vajadzēja izdomāt, vai tajā dienā ēdīšu vai nopirkšu mazo marļiku un patiesībā jau tas ilga gadus desmit. atceros, kad pirmo reizi uzzināju par asos, man bija tāda kolēģe ar vīru, bērnu un māju, bet vēl diezgan jauna, sakarīga un ar tetovējumiem, nu, un vispār hot. vārdu sakot, viņa mani iepazīstināja ar asos un es atceros, kā toreiz sapņoju, ka kādu dienu varēšu kaut ko pasūtīt un cik exciting tas būs. man liekas, ka man pat vēl varbūt ir ieraksts par sapņiem, ko piepildīšu, pārvācoties uz rīgu - tad es gremdējos pārdomās par to, kā, ienākot pirmajai naudai no mana max shady darbuka, nopirkšu gramu narkotiku un viskija pudeli un tusēšu savā ķengaraga pēdējās pieturas dzīvoklī ar paklāju uz sienas. tas tā arī nepiepildījās, jo bija relatīvi foršākas vietas, kur tusēt. pirmais lancome tonālais, ko nopirku par glastonberijā nopelnīto naudu un apmīļoju reizes desmit, turklāt man vispār nešķita, ka kādreiz būs vai varētu būt citādāk. es lielākoties jūtos kā cilvēks. tas ir, kad nemokos ar sirdsapziņu par to, ka mēneša beigās nav naudas tāpēc, ka sākumā bija 2x dienā jāsūta wolts, bet tas jau, kā teiktu vecāmamma, ir disciplīnas jautājums.

šorīt pirms meetinga taisīju kafiju un aiz muguras jau džeki stāv rindā. izlēju pēdējās piena piles un teicu: "sorry, vīna vairs nav"

man, kaut kādu, pašai ne līdz galam skaidru, iemeslu dēļ, besī, ka "veiksmīgi cilvēki" iesaka grāmatas, ko lasīt. nē, nepareizi, man nebesī fakts kā tāds, man besī tās grāmatas, ko viņi iesaka, visas par personīgo izmaugsmi, bizīti un bizīša izaugsmi. kāds ņem šos ieteikumus vērā? man simtsreiz interesantāk būtu, ja viņi ieteiktu lubenes un krimiķus. nevar saprast, vai neiesaka, jo tas nav stilīgi vai vispār tādu literatūru nelasa? varbūt nelasa, un tāpēc viņiem sanāk laiks būt veiksmīgiem. ar podkāstiem tāpat. man liekas crazy, ka es pēc visa tā sūda, kas man pa dienu jādara, vēl klausītos par to pašu. man labāk patīk par slepkavībām

kāpēc cilvēki lieto vairākas vienādas emocijikonas pēc kārtas? būtu baigi forši, ja emocijikonas būtu pieejamas uz kvotām, domāju, ka tas ierobežotu šādu nelietderīgu to izlietojumu.

tallinas/barona latiņš ir lielisks pēc-darba veikals, jo
1. ja pie alus plaukta stāvu ilgāk par 30 sek, parādās onkulis, kas vienmēr gatavs ieteikt vkusnoe pivo
2. kasiere sauc par dārgo kundzi, vienmēŗ jokojas un katru preci uzskaita un nosauc vārdā
3. ir diezgan ok izvēle kaķu smiltīm

tikko lasīju, kā ģertrūdes ielas lido pa visu ielu atskaņo muzonu un man liekas tik briesmīgi, ka latvijā bez tabu ir lielāka ticība nekā pašvaldības policijai. es pilnīgi saprotu, kāpēc, bet tas ir ļoti slikti un bēdīgi.

es gribēju iesākt stāstu ar meliem par to, ka, vakardien, sakarā ar oša vārdadienu, bijām nūdistu pludmalē, taču mēs tur nebijām sakarā ar viņa vārdadienu, bet tāpēc, ka viņš jau sen pušoja uz to un es jau sen teicu, ka esmu šim solim gatava. par oša (mana līgavaiņa) vārdadienu uzzināju, jau esot pludmalē. kā es jutos par to, ka vārdadienu jau kuro gadu aizmirstu? ikdienišķi. slikti, bet ikdienišķi.
lūk, es biju nūdistu pludmalē pirmo reizi un biju pārsteigta par to, cik brūnam ir iespējams nosauļoties. tādi ļoti un tumši brūni kungi stāv kājās ik pa 10 m un pilda vējrādītāja funkciju. osis visu dzīvi bija pārliecināts, ka viņi vienkārši cenšas iegūt efektīgu iedegumu, tomēr es izvirzīju teoriju, ka viņi skatās uz krietni mazākumā esošajām sievietēm. osis, no sākuma šokēts, tomēr vārgi centās apstrīdēt šo situāciju, sakot, kā arī sievietes un vispār, penši kopumā, tā sauļojas. pilnīgi melots nebija, jo vienu šādu dāmu redzējām. man gan šķiet, ka bija neizšķirts, jo netālu no mums sauļojās divas jaunas meitenes un vējrādītājs, kas savu stāvēšanu uzsāka ap 20 m attālumā, pēc kāda laika atradās jau max 7 m attālumā no viņām.

šodien dažādu apstākļu sakritības un, jāatzīst, arī ziņkāres mudināta, nonācu http://www.istamilestibagaida.lv. un es nevaru jums neiepostēt dažu rakstu nosaukumus:

Glāze ar ūdeni no tualetes poda
„Svaiga gaisa malks manā seksa piesmakušajā dzīvē“
Pornogrāfija un Teda Bundija slidenā nogāze.
Pornogrāfija draudzē
Jūsu pusaudzis, iespējams, skatās pornogrāfiju. Bet ir vēl sliktāka ziņa par šo.
Puiši nav izvirtuļi
Tava laulība briesmās, jeb sveiciens Valentīndienā!

es šeit strādāju jau 4. nedēļu un man ir kolēģe, kas ēd tikai riekstus. katru dienu, parasti vairākas reizes dienā, viņa izvelk no atviktnes savu riekstu paciņu un sāk skrumšķināties. un neko citu viņa neēd. nu, gan jau ka ēd mājās vēl kaut ko, bet ne manā klātbūtnē.
no otras puses, noteikti ir sliktākas lietas, ko ēst. piemēram, ja viņa katru dienu kabinetā ēstu ķilavmaizes vai taisītu kotlešmaižu atraudziņas, es būtu krietni neapmierinātāka. un es jau vispār neesmu neapmierināta, es vienkārši neesmu redzējusi, ka kāds pārtiek tikai no riekstiem.

man darbā vienmēr ļoti slāpst, tā ir bijis visos darbos, arī, kad strādāju no mājām. varu ka ņehuj izdzert vairākus litrus ūdens. mājās esot vai kur citur tā nav, bet darbā vienmēr slāpst. jāatzīst, ka nekādu atšķirību pašsajūtā darba dienās un dienās, kad ūdeni tik daudz nedzeru, neesmu jutusi.

ko es tikko uzzināju, kas ir lielākā apjebalka - ziedu piegāde. flateartheri un antivakcīnisti reāli sēž pat ne sturī, bet kaunā lien zem galda. sakarā ar māmiņdienu gribēju mammukam aizsūtīt puķes, bet nā-ni bračku, man kauns pat skatīties, kur vēl pirkt. kas ir šitais, pasakiet man, lūdzu, 25 eiro par fona ziediem bēru pušķos. jāsaka atklāti, zinot, cik šitās nepuķes sver, lētāk nopirkt būtu gandžiņu. pieminētais pušķis gan nobāl šī meistardarba priekšā. not to sound too cocky, tomēr man gribētos apgalvot, ka, par spīti tam, ka floristikas pulciņā kopā ar visām citām jelgavas meitenēm negāju, man izdotos ar pirmo reizi un samērā neilgā laikā izveidot tieši tādu pašu kompozīciju, tāpēc arguments par to, ka augsto cenu izskaidro florista prasmes un smagais darbs, manuprāt, nav aktuāls. kas paliek pāri? 40 rozes (jā, es izskaitīju), atvainojiet, rožu galviņas, ar līmes pistoles uzķipinātiem stikliņiem, kas sabakstītas oāzē. kopējais secinājums: ļoti ceru, ka neviens man nekad nepiegādās ziedus, jo es daudz labprātāk gribētu to naudiņu un pušķis būs tikai rūgts atgādinājums par manu merkantilismu. 

nevaru atgūties no TC vājprāta un ieiet atpakaļ sliedēs, kas nav ofisa pamešana 12 naktī un nebeidzamas darāmo darbu listes, lai gan pagājis gandrīz mēnesis, turklāt no padsmit esam palikuši 4 un drīz jau tikai 3. veru vaļā slacku, čekojot ziņas kanālos, bet visur klusums. ļoti ceru, ka nākamās nedēļas atvaļinājums, kurā pisīsimies, skatīsimies netflixu un moš aizbrauksim pie senčiem, nedaudz ieviesīs mieru. baigi gribās sākt mācīties programmēt, bet nav ticības, ka man tas kaut nedaudz patiks un maksā arī gana, lai nevarētu pēc pirmajām divām reizēm pasūtīt ratā, kā notiek ar vairumu lietu manā dzīvē.
ja neskaita to, ka nesen visu savu mīlestību gandrīz sadirsu pavisam, šķiet, ka ar osi viss ir amazeballs un iziešana cauri tai huiņai, kā jau parasti iešana cauri huiņai, būs mūs tikai vēl vairāk satuvinājusi. pirms nepilna gada rakstīju, ka gribās saderināties, ne precēties, tagad bišķiņ sāk gribēties arī precēties, tikai nesaprotu īsti, kāpēc - tāpēc, ka šķiet, ka tas ātrāk liks aizmirst sūdus, tāpēc, ka tāda opcija vienkārši ir vai tāpēc, ka man šobrīd nedaudz garlaicīgi. ai un visa tā ņemšanās, vienu vakaru teicu, ka moš vajag vnk aiziet uz zagsu ar lieciniekiem un par notikušo pateikt visiem tad, kad gribēsies svinēt.
citās ziņās, oša marta mērķis līdz marta beigām bija sakrāt 30 korķīšus un dabūt "miezīša" tkreklu. viņš sevi ir izpildījis ar uzviju, jo ir jau 32 korķi un nu viņš domā, vai nesakrāt kreklam arī man.

vakar, pa ceļam uz mājām, redzēju izkārtni, uz kuras rakstīts "kendama" un caur skatlogu redzēju daudz mazu zēnu, kas spēlēja kendamas. nesapratu, vai viņi tur tikai spēlē viņas vai arī tirgo, aiz tā daudzuma puiku neko nevarēja saprast. bija arī daži pieaugušie

tikko epastā uzrakstīju "if more peoples from your team are willing to come over" un viss, par ko spēju domāt, lasot to "peoples", ir genious meme

vakardien ap trijiem atbraucu mājās, izņēmu lēcas, ko todien biju nopirkusi un tā kā šajā dzīvoklī nebija lēcu trauka, katru lēcu ieliku savā glāzē. šorīt bija palikusi tikai viena glāze. laikam naktī slāpa

kādam mīkstajam ir jābūt, lai ieejas maksu savā pasākumā sauktu par ziedojumu, nedodot iespēju tajā piedalīties, neko nemaksājot. protams, enerģijas apmaiņa ir vēl sliktāk, bet arī HIV ir sliktāk. man up un uzraksti "ieeja: 3 eur"

ko šis vispār nozīmē? es joprojām kā grupas biedrs visu redzu