***
paskaties
dzelzceļa sliedes
koku aleja
vecā slimnīca
šeit tu piedzimi
un tepat blakus
tava tēva un vectēva
noliktā karote
nekur tev nav jābrauc
ne uz kādām spānijām
paliec tepat
dzīvo un karo te
dzīvo un
karo
te

Nu tas ir tā, ka bieži tu dzirdi kādu frāzi un jūti, ka tas ir par tevi un tu nevari atrast iemeslus citus kā tikai to sajūtu un tas tā arī ir. Nu piemēram, lai arī cik pētījumus jūs neveiktu un lai arī cik cipargalvas nepieslēgtu savu nenoliedzami spējīgo smadzeni un lai cik stingru vidēji aritmētisko neizspiestu no jebkādas informācijas kopas, šīs zināšanas galu galā nav nekas vairāk kā aptuvena ceļa norāde individuālas pieredzes priekšā. Tas ir tikai vēja rādītājs emociju vētrā. Nē nu skaidrs, ka kaut kā jau mums tā jēga ir jāveido un viens veids kā to darīt ir tik pat labs kā jeburš cits, taču beigu beigās lēmums ir jāpieņem tev un tev ir jāsadzīvo ar sekām, nevis vidējam aritmētiskajam ceļa rādītājam. Un tas, ka līdz šim vienmēr kaut kas ir nostrādājis nenozīmē, ka nostrādās arī tad, ja mēģināšu es. Protams, mēs varam spēlēties ar statistiskām iespējamībām, bet ko tas mums dod? Ja es iebāzīšu pirkstu liesmā, sāpēs man un ir pilnīgi vienalga, ka līdz šim brīdim sāpējis ir arī miljardiem citu cilvju, kas spēj izjust sāpes. Kas vispār spēj izjust kaut ko. Nu vo, un ja tev šķiet ka tev ir pie dirsas divi mazi ritentiņi, tad tā tas arī ir, pat ja tu apsēdies uz zemes un nekur neripo

Noklausījos "Songs of a Lost World". Man vienmēr vislabāk no "Cure" ir patikušas garas, šķietami monotonas sešu un vairāk minūšu ilgas kompozīcijas ar bagātīgu un netriviālu instrumentālo aranžiju. Un attiecīgi vislabākie ir tie albumi, kur šādu skaņdarbu īpatsvars lielākais. Un attiecīgi jaunais albums man ļoti ļoti iet pie sirds.

Hmm. Vai maz pats saproti, ko tiko par sevi uzrakstīji?

Vai Xiaomi smart band, ar kuru ielīsts ūdenī, paļaujoties, ka "ierīce ir ūdensizturīga", kaut kur Rīgā ir salabojams? Kur un par cik? Vai ir vērts, ja tam ir jau divi gadi?

Jums arī ir pie dirsas divi mazi ritentiņi?

Šis esot senākais zināmais tetovējums - atrasts Altajā uz 2500 gadu vecas skitu princeses mūmijas pleca

Runājot par saules enerģiju un par to, ka nepietiek vietas, kur uzstutēt paneļus.
Jā es zinu, ka Austrālija nav labākais piemērs.

https://www.pv-tech.org/rooftop-solar-pv-provides-107-5-of-grid-demand-in-south-australia/

Bet labi, tur vispār laikam ir taisnība par to kreiso un labējo politiku un dažādo attieksmi pret formu un vēlmēm
Pa lielam, kreisie domā, ka, ja cilvēkam nebūtu politiķu, tad cilvēku kopienas pašorganizētos veidos, kas ir ļoti piemēroti ne vien izdzīvošanai, bet arī plaukšanai un labklājībai, un politika ir tikai rīks, kā to darīt organizēti un lielās masās
Kamēr labie pieņem, ka cilvēks ir tāds nezvērs, ka, atstāts savā vaļā, toč visiem rīkli pārgrauzīs, novedīs sevi kapā ar nekontrolētu sekošanu zemākajiem instinktiem "pisties un dolbīties" un nekad neko jēdzīgu neizdarīs
Skaidrs, ka nevienam no šiem galējiem variantiem nav taisnība, jo īpaši ne pie mūsdienu civilizācijas un pavisam jo īpaši ne tad, ja runa ir par 4 gadu griezumu
Toties lielisks iemesls visiem iesaistītajiem skatīties uz otru pusi kā cilvēkiem, kuriem toč kaut kas ar iekārēm nav kārtībā, ja jau "to vien grib kā atļauju darīt visu, ko grib" / "jeziņ, kas tev kaiš, kādas preteklības tu darītu, ja tas nebūtu aizliegts?"

/ Atvainojos par kkādu 1. kursa vielu morāles filozofijā or smth, tur noteikti ir gudrāki veidi, kā par to domāt
/ Nesaistītu iemeslu pēc diskusiju komentēt/moderēt nav laika, so fuckoff, šeit praktiski viss būs skrīnots

vai zazis domā, ka pist cūkas ir dzīvnieku labturība? fuj, "vegāns" atradies

LA.LV Govju automatizētā slaukšana ar robotu kļūst arvien populārāka. Uzticot kādas funkcijas fermā veikt robotiem, var ievērojami uzlabot saimnieka dzīvesveidu un mazināt spriedzi. Viena no robotizētās slaukšanas sistēmām ir tāda, ko govis apmeklē pēc brīvprātības principa, respektīvi, kad to vēlas. Būtu labi, ja govis uz slaukšanu robotā ietu vismaz trīs četras reizes dienā. Jebkura novirze, kas govij rada stresu, ietekmēs arī robota apmeklēšanas biežumu un veselību. Piemēram, guļvietu kvalitāte, grīdu atbilstība, slimības, īpaši klibums u. c. Loģiski, ka govis slaukšanas robotu labprāt apmeklēs tikai tad, ja tās būs veselas, atpūtušās komfortablās guļvietās, spēs brīvi pārvietoties bez sāpēm un bailēm nokrist un ja fermas iekārtojums ļaus izvairīties no rangā augstākiem dzīvniekiem.

Nabaga nogribējušies inceļi ar vienu vienīgu domu prātā. F

***
skat, jau vakaros
pagalmam pāri
koku ēnas
kā atmiņas slīd
aizvien tālāk un tālāk
bet rīt
pelni nobirs
uz tirpstošiem pirkstiem
tējas krūzē grims
izkusis laiks
un tu sagrābsi lapas
kā nosietas mēles
ne vārdu vairs
ne dziesmu
ne prieka
ej gulēt
tava maiņa galā
ej gulēt, draugs
ar tevi runā trieka

Varbūt kāds no jums ir gājis cauri līdzīgai problēmai un tāpēc spēs dot padomu. Rakstu bakalaura darbu tiesību filozofijā par diezgan retu tēmu - tiesību estētika: vizuālās komunikācijas perspektīvas un ietekme. Internetā aiz maksas sienas atrodu labas grāmatas par šo tēmu, taču nevaru ziedot simtiem eiro grāmtas dēļ. Vienīgais, ko var atrast, ir pilni grāmatu ievadi. Šo to normālu esmu atradis https://libgen.is/. Taču cenšos tikt pie aizliegtā augļa - grāmatas Aesthetics of Law (2020., K.Zeidler). Neviens šo problēmu nav apskatījis man tik izdevīgi kā Zeidlera k-gs.

Esmu gatavs iepazīt interneta tumšo pusi, ja kāds ir gatavs palīdzēt zināšanas alkstošam biedram ar informāciju. Citiem vārdiem, varbūt interneta tumšajā pusē mīt vide, kur brālīgi dalās ar akadēmisko literatūru? Zinu, esmu romantiķis.

Lai vai kā, varbūt kādam ir kādi ieteikumi, neordināri risinājumi? Pateicos par iespēju uzrunāt jūs, Dārgā Ciba.

daži man palikušie draugi man iesaka noskatīties tādu vai citādu seriālu, bet es nesaprotu. pa kuru laiku lai es skatos seriālu, ja man visu laiku ir jāsterso. Kā jūs starp stresiem atrodat laiku, lai paskatītos kādu foršu dokumentālo filmu vai seriālu?

a kā jums šķiet, jūs paši nezinādami piedalaties vairākos okultos rituālos? Vai varbūt tikai vienā (nauda) vai nevienā?

"Lai Dievs tev stāv klāt, tu nabaga cietēj!" radīja tādas pretrunīgas pārdomas. Pirmajā cēlienā es pat nepasmaidīju nevienu reizi stundas 45 minūšu garumā. Nevarjau arī teikt, ka publika daudz smējās (izņemot manu dzīvesbiedri un Artusu Kaimiņu). It kā var saprast, ar kādiem paņēmieniem režisors vēlas mums parādīt, ka cilvēki ir ļauni un stulbi, taču pietrūka, šķiet, enerģētikas – skumji skatīties, ka pat tādi grandi kā Keišs, Skutelis vai Znotiņš kaut ko pasaka vai izdara, un ir tāds "meh, te bija joks domāts, žēl, ka jums tas neizdevās smieklīgi".

Otrais cēliens visu izglāba dažādu iemeslu dēļ. Gan aktierspēle kļuva spēcīgāka, gan spriedze kāpinājās lugā, gan citas – vieglāk pasniedzamas – apakštēmas izlīda priekšplānā. Un vislabākais bija, kad iesprūda durvis tur, kur tam nebija jānotiek, un visi aktieri uz skatuves apsmējās un vairākas minūtes nespēja nomierināties. Broka zviedz, publika to redzot, zviedz, Broka, dzirdot publiku, zviedz vēl trakāk, un tā uz apli.

Ja tantei būtu riteņi, tātad. Bet nav, tātad.

jums arī šķiet ka visapkārt ir vieni vienīgi skauģi ir svolači un muģilas un ka tas reāli ietekmē jūsu dzīvi?

man birojā ir ziemassvētku sajūta pašai ar sevi