darba pasākuma afterpārtijā runāju ar sievieti, kas strādā lietuvā, iepriekš strādājusi krievijā, bet vispār nāk no donbasas. bijām jau gana sadzērušās, lai es viņai pajautātu, kā viņa par to visu jūtas un viņa man izstāstīja, ka krievijā, strādājot veču pārstāvētā industrijā, regulāri ir dzirdējusi šim līdzīgus komentārus: "ka varētu aizbraukt tos sukas pašaut!". ne dusmās vai dzērumā, vai vēl kāpēc, vienkārši tāpat, pieturzīmes vai bļed vietā, bez īpašas nozīmes

tā kā man, acīmredzot, ir pārāk daudz laika dzīvē, es domāju par to, ka moš jāsāk skatīties marvel filmas. man reāli besī supervaroņi (izņemot betmenu, bet viņš bija self made man) un varbūt tas ir tāpēc, ka vienkārši neko par to nerubīju. karoč, mans jautājums ir, vai ir vērts šādu projektu iesākt un vai tās visas filmas ir jāskatās tādā secībā kā wikipēdijā vai pofig. un vai tur visu laiku ir tikai kaušanās, jo too much action mani tomēr garlaiko

kosmoss (mūsu kaķis) ir pazudis jau piekto dienu un naudas nav necik. vakar vienā tumšā pagalmā, viņu meklējot, vienkārši stāvēju un raudāju un osis izlikās superstiprs, un mani mierināja.

better call saul ir breaking bad spinoffs, bet man liekas, ka vēl labāks būtu spinoffa spinoffs par maiku. breaking mike

tikko 3x lasīju vārdus ''starp citu'' un nesapratu, kāpēc vārds ''startups'' nav uzrakstīts pareizi un ko tā otra daļa nozīmē

man draudzenei nozaga kāpostu salātus par 50 centiem, ko viņa bija nolikusi uz elektrības skapja pie baroncentra swedbank automāta, kamēr meklēja maku

pamodos astoņos un domāju, wow, osis jau tiešām aizbraucis uz darbu, ka vairs nav, pirmrindnieks! pēc tam, kad jau kādu brīdi esmu grozījusies apkārt, pamanu, ka tualetē gaisma un, tikko, kā to izslēdzu, izdzirdu klusu vaidu - izrādās, ka manam dravgam ir slikta dūša un caureja, un uz darbu viņš neiešot. es nočīkstu, ka arī gribu palikt mājās, bet sapakojos un vēl izdomāju uz darbu iet ar kājām (krietna pusstunda). ofisā ierados nosvīdusi cauri kleitai un tuvu ģībonim, bet pēc 5 minūtēm videokonference. 5 minūes, kā izrādās, ir diezgan daudz - fiksi pavemju, saņemu apsveikumus par/ar stāvokli, pārvācos no viena meetingrooma uz otru, noleju datoru ar ūdeni un zvanam pievienojos pirmā. tad es saucu taksi un braucu mājās, vēl biš pavēmu un tagad jūtos puslīdz ok. kas tas par appisienu?

vizīte pie ģim ārstes (otrā, jo nesen nomainīju):

es: mēģināšu pēc iespējas īsāk izstāstīt /apt 1 min laikā izstāstu situāciju, ka esmu bijusi gan uz rezonansi, gan pie neirologiem un šis ir tieši saistīts ar stresu, bet sāp tik un tā/
ārste: un ko jūs gribētu? slimības lapu uzrakstīt?
es: paldies, bet es nezinu, vai tas īsti līdzēs - esmu pierakstījusies pie psihiatra 31. oktobrī, bet kaut kā līdz tam jāizvelk /kaunīgs smaids/
ārste: jūs pret sāpēm vai pret stresu gribat?
es: droši vien jau pret stresu... /pirmais, kas ienāk prātā/ nu, varbūt xanaxu?
ārste: /velkot ārā sarkanās receptes/ bet jums varbūt arī antidepresantus kādus?
es: ...hmm, nezinu gan, to es varbūt tad ar to psihiatru tad...
ārste: nu labi /pasmaida un viegli atmet ar roku/

vai jūs jautājat, ja nezināt vai nesaprotot?

cilvēki ļoti aktīvi ir sākuši atkal fanot par artusu kaimiņu un martīras statuss tam nāk tikai par labu, protams. turklāt, interesanti, ka tie nav tikai kaut kādi pamatskolas klasesbiedri, bet džeki (jā, tikai džeki pagaidām), kas it kā likās puslīdz ok. kas ir vēl interesantāk, arī kivičs un kambala ir pievienojušies kaimiņam, kam, manuprāt, priekš tiem normālajiem džekiem vajadzētu būt no-no, bet izskatās, ka tas, kas kkk nenogalina, padara to tikai stiprāku. kaimiņš man nedaudz atgādina latvijas trampu, jo runā sūdu, dara arī sūdu, bet tauta tāpat čurā karstu un meklē līdzību ar jēzu

pirmo reizi es asinis gribēju nodot 12. klasē auutobusā netālu no skolas, kur mani vienīgo aizsūtīja projām, jo ar tādām vēnām jāiet uz slimnīcu nodot, viņām tur nav laika ar to jēgties. pēc kāda gada vai diviem es tiktiešām gāju ar draudzenēm uz slimnīcu un atkal man vienīgajai neņēma, jo hemoglobīns bišķiņ par zemu. pagājušo nedēļu nodomāju, nu labi, trešā reize no sirds un gāju uz staciju, kur todien bija punkts un atkal dabūju dzirdēt par savām vēnām un to, ka varu doties mājās, jo nu ar tādām neko iesākt nevar.
tas mani nedaudz samulsināja, jo
1. a kā tad man analīzes ņem un zāles laiž, un sistēmas liek (nu dažreiz nav viegli, bet vienmēr izdodas pēc kārtīgas pabakstīšanās)
2. a ja man ir rēzus negatīvs, es arī varu iet mājās? (man nav, bet tā gribētos, lai ir, jo tad varbūt arī manas vēnas ņemtu)

man ļoti garšo melnā tēja. man garšo arī piparmētru un varbūt arī jasmīnu tēja, bet vislabāk man patīk melnā tēja, un lūk, kāpēc
visas melnās tējas ir garšīgas, izņemot earl grey, arī lētās
melnā tēja var būt arī ledus tēja, kas ir viens no labākajiem dzērieniem pasaulē
melnā tēja palīdz labāk justies paģirās
melnā tēja uzmundrina, nevis iedzen raķeti pakaļā kā melnā kafija
melno tēju dzert ciemos vai kafejnīcā ir daudz interesantāk un garšīgāk, nekā citas tējas vai kafiju

pēdējais sapnis pirms celšanās bija par to, ka snoopdoggs mani vadā apkārt pa savu džointu un marihuānas mercha ražotni un tad mēs nonākam pie tādas lentas, kas sastāv no rullīšiem un pa kuru parasti slidina kastes. viņam ir kaut kāda īpašā, kura ar saviem rullīšiem sarullē visāda izmēra smēķus un tikai tad padod tālāk. daži bija milzīgi un resni, un spīdīgi, citi mazāki un tievāki, bija brūni un pelēcīgi. snoopdoggs, lai satītu džointus, ļoti meistarīgi izmantojot visu ķermeni- ar rokām ņēmās tā kā tie džeki no viģikiem, kuros supertempos cep bulkas vai krepes, un tad vēl iesaistīja ceļus un kājas, kopumā radot iespaidu, ka viņš veic kādu neparastu deju.

man negribas precēties, bet riktīgi gribās saderināties. jaunajā gadā osis, ripu apēdis, izpļāpājās, ka viņam jau gadu esot gredzens. nevaru sagaidīt, kad tā stunda nāks

tikko gandrīz divas nedēļas dzīvojām panikā un diezgan crazy apstākļos dēļ kaķa, kam bija urīnceļu infekcija. ko man tas lika saprast: osis būs best papiņš, kad un ja tas notiks; es totāli neesmu gatava bēbītim. toties stundas, ko pavadījām klīnikā, man liek neiedomājami gribēt sunīti. taksīti vai korgiju vai kādu citu maziņo, kas var tusēt arī pilsētā

jau no sestdienas dzīvojam daļēji veterinārajā klīnikā (glāze puspilna ar to, ka viņi vismaz blakus durvīs), jo mūsu mazajam lielajam trakajam kaķim bija problēmas, ar, atvainojiet, čuri (jā, jā, ir tāds vārds). vakardien viņu, lai ielaistu šprici pēc divām ketamīna devām turēja divi pieauguši vīrieši, viens no tiem azbesta cimdos, un māsiņa un tikai tā viņu bija iespējams sašpricēt. bezdievīgi skaistais dakteris aizvakar, kad šķita, ka atvadāmies, teica, ka cer, ka kosmosam viss būs labi un ka viņš negribētu mūs vairs redzēt, un viņš pat necentās izlikties, ka tas ir joks. otrs dakteris, visgalvenākais, vājprātīgo naudas daudzumu, kas jāmaksā, bez ceremonijām piedāvāja maksāt skaidrā un tā, lai nodokļos netiek izšķērdēts nekas.

jums nav tādas dienas, kad viss ir tieši tāpat kā parasti, bet visi sūdi, ko līdz šim esat veiksmīgi ignorējuši vai laiduši gar ausīm, pēkšņi liekas daudz nopietnāki nekā parasti un, šķietami, liecina par tendenci?

baigi negribās, lai snoopdoggs nomirst

skatos vējoni trampa konforencē un tik ļoti ceru, ka nebūs kārtējais nashing spešal. Grībauskaite bija diezgan pārliecinoša, ja neskaita aizdomīgo līdzību ar donalda frizūru. baigi tomēr, ka jācer, ka nebūs valodas fail. nekas, moš ar nākamo varēsim koncentrēties arī uz saturu

es nesaprotu, par ko visi ir tādā šokā un vai tiešām nebūtu laiks pierast. pagājušo gadu maijā bļed sniga.