Ir kāda sūdaina rīcība / lieta pasaulē, ko dara vīrieši, un pie kā nebūtu vainīgas sievietes? :D

aj nu cmon, cik nav redzēti modeļi, kur puikas, īpaši uzaugdami bez tēva, var mierīgi luņīt apkārt, darīt visādu huiņu, bet dienas beigās mammuķis paprasīs, vai ir paēdis. Un neiebildīs, ka dēlēns līdz 30+ gadiem turpina dzīvot turpat.

Nez, man vairākas draudzenes ir sūdzējušās, ka viņu brāļiem mammas piedod visu un ceļ debesīs, kamēr viņām jāiespringst, lai mammām pa prātam dzīvotu.
Tā kā sava daļa taisnības tur ir, ka pretīgus džekus izaudzina viņu pašu aklās mātes.

pat, ja pieņemam, ka tā tiešām ir - darba devējs un kolēģi jau ir tie, kas turpina auklēties.

..jo citādāk tos džekus nevar piedabūt pie darba?

manuprāt, nevienam neviens nav jāpiespiež vai jāucinās - cilvēks dara darbu un par to saņem algu. ja darbu nedara, dara hujova vai taisa huiņu, nu, tad uzredzēšanos

redz kā, izrādās, ka ir kaut kāda robeža, līdz kuram šo čaļu darbs un zināšanas ir svarīgākas, nekā jobanā attieksme, kādu viņi ieņem. pēc tās, protams, daudzus sūta gan jau arī nah

protams, tieši par to arī šis ieraksts. uzņēmumā, kur strādaju, tas tieši tā tiek uztverts - "devi jau ir tādi introvertāki, ko mēs tur", "devi tik aizņemti, priecājies, ka vispār palīdz" utt. esmu redzējusi, ka atlaiž arī, ja pavisam mīksto liek, bet to pacieš daudz ilgāk un vairāk, nekā, ja runa būtu par citiem darbiniekiem. nevaru tikai saprast, kas besī vairāk - uzņēmuma vai vairuma šo džeku attieksme.

da man bija džeks, kurš vienīgais drīkstēja darba vietā būt pālī un regulāri neierasties laikā. viņš tāpat bija talantīgākais no bārmeņiem, kuram reāli piedāvāja to vietu vēlāk vadīt, bet nepaspēja, jo atklāja, ka viņš mahinējas ar uzņēmuma līdzekļiem. TAS nevis jebkas cits darba devējam bija pēdējais piliens.

tas atgādina bēbīšus, kas taustās, lai saprastu, cik tālu var iet. kāpēc nevar vienkārši uzvesties normāli?

Ne gluži bēbīši, bet "nenobrieduši" būs īstais vārds. Katram jau tas spēriens par to, ka jābeidz ākstīties un jāpieiet savām rīcībām ar atbildību par sekām pienāk noteiktā laikā. Citiem – ļoti vēlu vai nekad.

Un draudzenes, sievas.
Ja viņi ir lieliski speciālisti, tad grūti, jo tad mēdz skatīties caur pirkstiem uz to, ja kāds ir asshole.
Beibēm problēma tā, ka viņām bail būt skarbām un pushy un, sorry, bet arī tas, ka beibes mazāk aizraujas ar savu darbu un ir retāk kruti spečuki, so nevar sprēgāt.

Vai vnk nav spēka un zināšanu kā audzināt citādi, un audzina kā nu māk un var (sevišķi, ja audzina vienas). Nez vai ir normāli nogrūst visu atbildību par būšanu loham uz māti. Man liekas (absolūti anekdotiski prtms), ka ne reti, ja kāds piemin, ka kkas dēļ bērnības ne tā, tad tiek saņemti padomi, ka pēc noteikta vecuma atbildība par savu dzīvi un izvēlēm jāuzņemas pašam, bet laikam džeki, kuri auguši ar mātēm ir kkāds atsevišķšs gad. kur atbildība mūžīgi pie visa paliek mātei nu un tālāk sievai, ja kādai krīt tā nelaime

Neviens jau nerunā par "atbildību", bet drīzāk visai loģiskām konsekvencēm, ka, jā, mēdz būt cilvēki, kuri gluži vienkārši nejūt, ka ir pimpji, jo nemaz citādaki nav spējuši vai vēlējušies vai tikuši motivēti būt.

Plus, viņiem liekas, ka visi citi darbojas tāpat.