redz kā, izrādās, ka ir kaut kāda robeža, līdz kuram šo čaļu darbs un zināšanas ir svarīgākas, nekā jobanā attieksme, kādu viņi ieņem. pēc tās, protams, daudzus sūta gan jau arī nah

protams, tieši par to arī šis ieraksts. uzņēmumā, kur strādaju, tas tieši tā tiek uztverts - "devi jau ir tādi introvertāki, ko mēs tur", "devi tik aizņemti, priecājies, ka vispār palīdz" utt. esmu redzējusi, ka atlaiž arī, ja pavisam mīksto liek, bet to pacieš daudz ilgāk un vairāk, nekā, ja runa būtu par citiem darbiniekiem. nevaru tikai saprast, kas besī vairāk - uzņēmuma vai vairuma šo džeku attieksme.

da man bija džeks, kurš vienīgais drīkstēja darba vietā būt pālī un regulāri neierasties laikā. viņš tāpat bija talantīgākais no bārmeņiem, kuram reāli piedāvāja to vietu vēlāk vadīt, bet nepaspēja, jo atklāja, ka viņš mahinējas ar uzņēmuma līdzekļiem. TAS nevis jebkas cits darba devējam bija pēdējais piliens.

tas atgādina bēbīšus, kas taustās, lai saprastu, cik tālu var iet. kāpēc nevar vienkārši uzvesties normāli?

Ne gluži bēbīši, bet "nenobrieduši" būs īstais vārds. Katram jau tas spēriens par to, ka jābeidz ākstīties un jāpieiet savām rīcībām ar atbildību par sekām pienāk noteiktā laikā. Citiem – ļoti vēlu vai nekad.