man gribētos. tāda lēna, kontemplatīva eksistence. tu vēro milzīgo vēstures riņķi, un dažreiz notek nomaldījusies, saldskāba asariņa par cilvēces stulbumu un mazajiem, smukajiem mirklīšiem, kas cilvēkus (bet vairs ne tevi) aplaimo viņu trauslajās, tupajās dzīvītēs.
kādreiz domāju līdzīgi, nesapratu, kāda jega no mūžīgās dzīves, bet tad sapratu, ka pasaule/daba/visums ir sasodīti interesanta vieta, ko redzēt un pieredzēt, kā arī tonnām nodarbošanās, ko izmantot. nu labi, ja ne mūžīgi, tad vismaz 500 vai 1000 gadus.