Gadās... Tik es parasti šādos brīžos parakstīt nevaru. Tikai ielīst kautkur un bezjēgā tupēt. Gribu šādiem brīžiem zārku iegādāt, ideāla vieta depresīviem periodiem - tumši, šauri, noslēgti.
Vispār kādreiz sen es depresīvos periodos sacerēju stāstiņus, kurus raksturot varētu tā - filmas par Vjetnamu + Cannibal Corpse "dziesmu" teksti. Par laimi esmu šos visus pierakstus izmetis, lai gan kautkas vēl ir, piem:

Nākamajā brīdī atskanēja plakšķis un kaprāļā sejā parādījās visnotaļ interesanta sejas izteiksme, kurā mijās emocionāls pārsteigums un vienlaikus pilnīgs emociju vakuums, kas izpaudās tukšā acu skatienā itkā mēģinot ar skatienu izurbties cauri, vienaldzīgi stāvošajam un savu smirdīgo cigāru kūpinošajam, pulkvedim. Kaprālis nedaudz sagrīļojās un abas viņa acis, kā tādas ketčupā notašķītas ping-ponga bumbiņas viena pēc otras izkrita un palika karājamies no nu jau tukšajiem acu caurumiem, caur kuriem tagad klusām spīdēja maigā rīta saule. Kaprālis beidzot neizturēja šādu savu stāvokli un nolēma nokrist, kā rezultātā kaprāļa iekšējā pasaule atklājās visā tās krāšņumā. Tā bija nomaldījusies sprāgstošā vjetnamieša lode pakausī, kas galīgi sajauca jaunā censoņa jauneklīgās domas, daļā no kurām tagad žāvējās uz Willis džipa motora pārsega. Kaprālim domu vairs nebija un līdz ar tām puses viņa tik ilgi skūtās, āriski blondās galvas. Palika tik pastulbā sejiņa ar diviem caurumiem, caur kuriem tagad, gluži kā milzu lūkam, ložņaja sīkās džuņgļu mušas.
Rīta kafija bija padzerta