Emīlija ([info]eos) rakstīja,
@ 2019-11-24 14:13:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Par veselību - pieredze
Veselības problēmas izpaudās kā depresija, kura pirmoreiz man bija jau 14 gadu vecumā. Gāju periodiski pie psihoterapeita apmēram desmit gadus – no 2005. līdz 2015. gadam. Taču efekta no psihoterapijas nebija – nesanāca iekļauties sabiedrībā, atrast draugus, paziņas, iekārtoties darbā.

2018. gada sākumā biju izmisumā. Pat vairākas reizes nomainot psihiatru un psihoterapeitu, stāvoklis nebija uzlabojies. Tieši pretēji – kopš 2015.gada rudens bija sākusi sāpēt galva, miegs palicis trausls, spēja koncentrēties intelektuālam darbam sarukusi. Arī vēders mēdza sāpēt uz emociju pamata daudz biežāk.

Bija apmeklēti psihiatri, neirologi, reimatologi, nomainīts ģimenes ārsts. Biju sākusi iet arī pie osteopāta, kurš gan teica, ka viņa spējas ārstēt tik smagus gadījumus ir ierobežotas.

Tā kā klasiskās medicīnas iespējas bija izsmeltas, tad nolēmu uzmeklēt dziednieku. 18 gadu vecumā biju izgājusi meditēšanas kursus, bet šie cilvēki vairs nebija pieejami.

2018. gada sākumā aizgāju pie dziednieka. Viņš pastāstīja par to, cik liela nozīme ir tai pasaulei, kas ir vēl bez materiālās, taustāmās pasaules. Cik ļoti šī cita pasaule arī mani var ietekmēt.

Viņam bija atbildes uz maniem jautājumiem, kāpēc man tik grūti iekļauties sabiedrībā. Kāpēc mani nesaprot. Kāpēc man tā dzīvē bija sanācis, ka 31 gada vecumā aizvien mācījos pirmajā kursā augstskolā, un darba pieredze bija minimāla.

Kopš tās ziemas un drīz pienākošā pavasara sākās pārmaiņas, taču ļoti lēnām. Es biju jūtīgs cilvēks, pēc dziedināšanām gandrīz vienmēr sajutu lielu labvēlību un gaišumu no dziedniekiem. Man bija grūti uzticēties cilvēkiem, arī dziedniekiem es sāku teikt daudz vairāk tikai kādā piektajā tikšanās reizē.

Pienāca 2018. gada vasara. Aizvien bija grūtības veikt intelektuālus uzdevumus. Vēl pavasarī stipri sāpēja galva, dažreiz arī vēders.

Mans tā brīža ārsts nolēma, ka var man palīdzēt nokārtot invaliditātes grupu, lai vismaz būtu kāds finansiāls atbalsts. Un zāles būtu lētākas.

Es stipri šaubījos, vai grupa man būtu tas, kas man ilgtermiņā palīdzētu. Taču naudas kārdinājums bija liels. Un galu galā šī nauda man noderēja, lai apmaksātu dziedināšanas sesijas.

2018. gada rudenī es iestājos jaunās studijās un šoreiz spēju tikt galā ar mācību vielu. Manas spējas studēt aizvien bija ierobežotas, taču, lai izpildītu kursu prasības, pietika. Mācījos ļoti daudz, sevi atkal nesaudzējot. Decembrī bija liels nogurums, fiziski arī bija sliktāk. Bailes un “paranoja”, vai nolikšu sesiju jaunajās studijās.

2019. gadu iesāku ar pārliecību, ka jāpieliek visas pūles, lai jau notikušās labās pārmaiņas veselības ziņā nostiprinātos. Man aizvien bija ļoti lielas grūtības ar miega ritmu. Mēdzu iet gulēt stipri pēc pusnakts un celties pusdienlaikā.

Janvāris pagāja, sesija bija nokārtota. Liels prieks par paveikto. Pašai bija sajūta, ka liels smagums novēlies no pleciem. Taču sesija bija izdarāma, jo no iepriekšējām studijām bija ieskaitīti kursi šajās studijās, tāpēc slodze bija tikai 60% apmērā. Kad februārī uzzināju, ka man ir stipendija, biju sajūsmā.

Februāris nāca ar jaunām grūtībām, jo nu bija jāapmeklē visas lekcijas. Nespēju adaptēties. Sāpēja galva daudz biežāk. Pēc lekcijām kritu gultā no nespēka. Lai arī turpināju iet, cik vien laika bija, martā no pārpūles saslimu uz trim nedēļām.

Garā slimošana manī radīja vēl vairāk gribasspēka pēc tās mainīt dzīvesveidu. Sapratu, ka veselība ir svarīgāka par studijām, ir jāatpūšas, cik vien var, nedēļas nogalēs. Aprīlī biju pie dziedniekiem trīs reizes. Sāku ievērot ļoti striktu dienas režīmu – hobiju vietā atpūta, iešana gulēt ļoti savlaicīgi, kā minimums divas meditācijas dienā.

Aprīļa beigas bija lūzuma punkts. Noguruma no desmit lekcijām nedēļā sāka kļūt mazāk.

Aizvien ik pa laikam sāpēja galva no pārpūles. Es pārstāju pildīt mājasdarbus, kad sāpēja galva. Man taču tomēr bija otrā invaliditātes grupa – augstskolā par to pateicu mācībspēkiem. Šādi sevi saudzējot, palēnām radās spēks. Mazinājās nepatika pret grūtiem mājasdarbiem, jo vairs nespiedu tos sev pildīt, kad ķermenis bija galējā diskomfortā.

Maijā bija palicis tikai viens parāds no marta slimošanas posma. Turpināju stingro dienas režīmu. Turpināju iet pie dziedniekiem vismaz divreiz mēnesī. Pasniedzējai, kura izturējās ar necieņu pret studentiem, saņēmos iebilst. Arī tāpēc maijā bija mazāk norītu dusmu un citu emociju, jutos veselīgāk.

Jūnijā bija otrā semestra sesija, kurā jau biju pilnībā atguvusi savu pašapziņu.

Aprīlī un maijā dziednieki daudz palīdzēja man saprast savu kosmisko uzdevumu. Tas audzēja pašvērtējumu. Ka man ir jāmīl savs ķermenis, sava veselība ir vērtība.

Ar šādu attieksmi es turpināju bieži meditēt, vairāk izteikt savu viedokli studijās. Atvēros emocionāli un garīgi. Kļuvu drošāka par sevi. Bija skaidrs, ka mācību gadu pabeigšu ļoti labi un lieliski.

Sesiju nokārtoju ar atzīmi, kura, lai arī bija zemāka par pirmās sesijas atzīmi, bija iegūta daudz harmoniskākā ceļā – daudz mazāk sevi laužot, mokot, izdzenot.

Jūlija sākumā secināju, ka pārmaiņas veselības ziņā ir iegājušas noslēguma fāzē – varēju gan ilgi lasīt, gan labi izgulēties. Simptomi, uz kuru pamata pagājušā gada augustā man nokārtoja invaliditāti, bija pazuduši.

Es apzinos, ka attīstība ir mūžīga. Ir ļoti daudz lietu, kas man vēl jāapgūst, lai celtu savas vibrācijas un paplašinātu apziņu.

Emīlija 2019.gadā


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]gnidrologs
2019-11-24 16:53 (saite)
skauž (nē nu bet malacis)

(Atbildēt uz šo)


[info]kihelkonna
2019-11-24 17:10 (saite)
paldies, ka uzrakstīji

(Atbildēt uz šo)


[info]heda
2019-11-24 17:34 (saite)
Paldies!

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?