...
lēni vērp miglu, lēni tu nāc
aizej projām un paņem to līdz
negribu tevi šajā mājā
lai aust saule, kad tevis nav klāt

mutuļu mutuļiem veļas un smeļas
ripuļu ripuļiem ausīs tev beras
vārdi no manis pie tevis veras
un garām slīd

zvaigžņu putekļi uz skudru takas
saules bērni sēro pie akas
noslīcis mēness ūdens spainī
iesim, bērni, nu tagad mainīt
ūdenī mēnesi skalosim baltu
gludu un tīru mākoņu lauku
spaini piesiesim, lai neiet klejot
dejosim dziesmu un smiesim dzeļot

pilieni piena pūkaini maigi
pilieni piena paliek uz vaiga
notraus tos nost, lai nebojā krāsu
sauc mani atkal par savu māsu

ieelpo gaisu saldeni rūgto
skābi, lai nejūt, nekož, lai rūsa
pūt tik projām, projām no ceļa
lai var skriet taisni pāri pa gaisu
negaidi maisu, ķer slotu, nāc līdz
esam mēs dzīvi, vēsi un tīri
zili, zaļi, lillā un rozā
pilieni pieci un esam ar brīvi

bāli tev vaigi, jel neņem to krītu
iedzer pienu un sajūti maizi
iemal graudus pelēkos pelnos
samal tos projām, lai nestāv te kaudzē
atkal varēs tad kopā vākt
graudu pie grauda, spalvu pie spalvas
kaisīt vējā un dzenāt tam līdz

smieties raibi, smieties skaļi
un, lai neklīst veļi te iekšā
un, lai var sajust dzīvi vēl priekšā,
iekšā un ārā, pasaules malā, uz ceļa, šai bārā
un putekļu dārzā
neravē zāli, neēd to asnu
laisti ar medu, sīrupu tīru
atsijā cukuru, pārvērt par līmi
pielīpi klāt un nelaid vaļā, audz tur tai vietā
tai ceļa malā
aiz līkā bērza un spurainās egles
papīra zvaigznes saspraud tai matos
taureņus plastmasas, vara stīpas
stikla eņģelis noraugās vēsi
saplēs to drumslās sīkās un smalkās
iespraud meijas stabu galos
aizdedz liesmu, lai sadeg garos
puķu kātos kāršu rozes
tulpes iezvana hiacintes
ienes vienu manā logā
nē, ne to, ej, zūdi rasā
savāc ripas un saver diegā
paņem mantiju, būsi rīts
vakars, lai nestāv pat ne blakus
nebūs vairs sastapt tev šo brāli
bet ar māsu varēs diet
nozagt saulei dzelteno krāsu
iedegt to lāpās, lai spīd labi koši

mokoši lēni satrūd pieši
bet kvieši nav sēti, jāpļauj būs virši
vainagu novij un galvā liek
dadži sev atrod vietu jo labi
āmrija tikai skābenes noēd
skābenes noēd, bet skābe paliek un balē uz salmiem
stiebri spraucas no zemes laukā
ārā no zemes, laukā, laukā, bet māte neļauj un sabar dikti
esiet kārtīgi, kautri un bikli, gaidiet savu laiku jūs visi
nesit, esi maigs un cēls
nelamā bērnu, neglaud tam galvu, nerausti bizes
tik paej garām, viegli izjūtot maigo vēsmu
noķer smaržu piņģerotā, ievelc dūmu un nelaid ārā
tur tik salna pa zemi staigā
ledu aizsedz mākoņi sprauni
tikai tie nav kā viesuļi ļauni

mango uzplaukst paprikas pākstī
sviesta bumbiņa novīst zem cera
gundega ievelk sev nāsī biti
sirds tai ir laba un patur šo dikti

līmē lapiņas pie pieres
klejo apkārt un raksti uz sienas
aizkrāso reklāmas lieliem burtiem
apsedz ielas ar taureņu spārniem
tā, lai neredz gružus un kārbas
papūt un pasauc, lai nāk viņu draugi un,
lai baznīcas torņos iet kāpties
no augstuma taču viss labāk redzams
galva reibst tikai no plašuma bailēm
vari tu noiet pa nostieptu virvi
vari tur kūleņot lēkāt un klupt
tikai neskaties acīs man lūdzams
savādāk nāksies no kauna tev krist
nespēs tad piecelt vairs pat ne mēness
varēsi mūžam tai alā mist

pil pili liesma, šūpo uz vaiga
ieaijā lēni, degoši silti
silē ieliec un šūpo viegli
bet ne jau mazo rāmo zēnu
skraida apkārt tik nejauks skuķis
uzvedas tā kā tīrākais suķis
neliek miera annai un kārlim
vienu met vannā, otru pār kārti
lēkā apkārt kā varde kāda
nesaka vārda, bet mēli tik rāda
noķer, ja vari, ha, nespēsi gan
guli vien patiltē, tev tur būs labi
bet es skriešu kaijas tvarstīt
pacelšos spārnos un lidošu prom
šitas dīķis ir man par seklu
gribu ko jaunu, dziļu un zvīļu
tikai nedodiet man tās zīles
kur lai liek to lērumu koka
metiet tās projām un grābiet jaunas
pametiet veļu žūstam uz auklas
stājaties rindā skatīties sārtu
tur sadegs putns, paliks tik pelni
un, tas par augšāmcelšanos ir tikai pasakas

iemet man ar sniega piku
ieroc mani sniega kalnā
tur būs labi, tur būs ledus
balti gadi stinga miega