īsziņas
droši vien atkal nelaikā
nenormāli nomocīta sajūta un sākošas kājas
man ir jāgaida, jāgaida to, ko patiesībā nemaz nevēlos sagaidīt
telefons drīz izlādēsies, bet vēlos vienkārši, lai mani aiznes
kaut kur
kaut kur bezlaikā

tas tā, lai nerakstītu pati sev
es laikam nosūtīju divreiz, vai arī nemaz, nav jau no svara, tikai kafijas putu mākoņi
joprojām atkārtojos, nekātojas, nekārojas vai tomēr karojas, karājas vējā noklīdusi pavēsts bez vēsts un atmiņas
un steidzos nosūtīt, lai nepazūd zudušais
bet ja nu, ja nu, ja nu vienkārši jānoslīgst klusumā, jā, ja nu tomēr
un balss nemaz vairs nav, tikai vide bezformas satvarā, kas netur, bet tver

pazudu kaut kur tur, izkritu no šejienes
un nevar to izslēgt, nevar runāt un būt, nevar tā un nevar skaņas pielaist klāt
tikai paklausīšos un nedzirdēšu
vēršos klusumā neko neredzot
un gaismas atspīdums karotes ēnā
ēna paliek un paliek arī pelni
zīmējumi izlietas kafijas biezumos
balti taukains galds
palēninājumā
un klusums paņem
bet tu aiz vārdu stalažām nemani sabrukušu tukšumu un tumsu, tikai piekrītoš māj ar galvu, jā

vai tev to tiešām vajag?