vējš
vējš ripina lapas
norimst un neliekas ne zinis, tad atkal pavīļā, sagriež vērpetē
viegls pārskrējiens un spēcīgāks
viss asfalts lapām nosegts, šķiet tās piedalās maratonskrējienā, rudens krosā, kā skolā
bariem steidzas lielu apli un tad vēl un vēl
skrien palēkdamās, lielas un mazas, dzeltenas, zaļas un brūnas, pavisam svaigas un sačervelējušās sausas
ripinoši čaboši sveicieni
sveicieni uz nesatikšanos un drīzu redzēšanos
vaīīīīīīī, man noreiba galva, apstāšos uz mirkli, norimšu mazliet
un nu atkal tālāk uz jūru, uz dienvidpolu, uz ekvatoru jāskrien, nedrīkst nepiedalīties, heijā, visas uz priekšu
rau, tur mums jābūt un tur, un tur, nav miera
virpuļojam, vīīīīrpuļooojāāām
projām un atpakaļ, tur un te
un es nevaru skriet līdz, pāri ceļam zem mašīnu riteņiem un lidot, un lidot
sēžot uz soliņa jau sāk salt
bet viņas ir aizņemtas pašas ar sevi, viņām ir lidošana, vieglums un bezrūpība