Tai mežā, Tai mežā dzīvo laumas un fejas un naktīs Maldugunis spēlē paslēpes Miglā, bet Tā meža Vēja dziesmas nāk klausīties pat no tālienes.
Reiz, jaunības dienās, Vējš bij trakojis lielu spēku, locījis kokus un mainījis ainavu, bet nu Vējs bij kļuvis skumjš. Viņš joprojām spēlēja, jo savādāk nevarēja, bet skumji. Un neviens nezināja, kas Vēju pārvērtis. Vējš bij ceļojis, daudz ceļojis, vienlaikus atrazdamies arī Mežā, kur izdziedāja savu prieku.
Sākumā tās bij plašuma gaviles. Vējš šņāca kā Jūra Vētras laikā. Vējš bij spēcīgs un traks. Neprātīgs Vējš. Bet tomēr vilinošs. Sākumā jau baidījās, ka cepuri neaizpūš, ka ausis nepadara kurlas, ka nepadzen. Bet Vējš nebij ļauns. Rotaļājās.
Vējš vienmēŗ prata atpūst smaidu.
Bet nu tas bij kļuvis Skumjš. Tik skumjš. Un viss Mežs raudāja.
Laumiņu taureņu spārni kļuva smagi no lietus, bet ūdens lāsēs atspīdēja visas varavīksnes krāsas.
Skat, cik Mežs ir kļuvis skaists. Un viņi devās uz Mežu pievienoties akmenī sastingušajiem Lietus tēliem.