Dīvaini, cik daudz labas lietas tiek aizmirstas. Ja man vajadzētu atskatīties uz savu bērnību, redzētu tikai pelēku plankumu, labākā gadījumā atcerētos kādus nepatīkamākus notikumus un nospriestu, ka tā ir bijusi krietni garlaicīga un bēdīga.
Bet. Tad nāk kāds sīkums, kas Atgādina. Atgādina, ka ir bijis, kas vairāk, ir bijis kas tāds, kas tagad šķiet kā Notikums.
Kā tad ar sniegu un Brakiem, tā tagad ar pankūkām. Mamma mēdz brīvdienās cept pankūkas. Ne jau tādas ātrās. Tās bija īpašas. Lielākoties jau tāpēc, ka bija nepieciešams ilgs laiks, lai tās pagatavotu. Nopirkt teļa gaļu, izvārīt, samalt, sacept ar sīpoliem un tikai tad varēja ķerties pie pankūku pildīšanas. Daudz, daudz pankūku.
Un, šķiet, mēs parasti tais vakaros bijām visi trīs kopā. Tāda Silta atmiņa.

p.s. kā izrādās mamma ir slimnīcā, atkal