sapnis
pamodos, šķiet vakar tur bij notikušas kādas svinības, tikai neatcerējos, kas īsti, as bija kaut kad pirms tam tai pašā sapnī
tāda liela veca koka māja no ārpuses - kā muižiņa, tiaki lielāka un tumšāka
gāju prom no tās mājas
pļavā bij mūka figūra, bet nojumā vairākas mūķenes, tur joprojām strādāja iepriekš satiktais vīr, mēs pirms tam par kaut ko bija draudzīgi runājuši, es aizejot pamāju ar galvu, bet viņš, šķiet pat nepamanīja mani
tālāk, tādā kā smilšainā iedobē divas pavecākas kundzes spēlēja kokles, viena paralēli arī klavieres,, bet tā otra. kurai arī kokle bija mazāka, vairāk skatījās kā spēlēja, neatceros vairs ko, bet bija pazīstama melodija, varbūt viņas arī dziedāja, klausītāji bij sajūsmā un slavāja to, ar lielāko kokli un teicās, ka ipriekš nebij zinājuši, kāds viņai talants, tā otra tikai klusēja, abas bij pavacākas, pirmā - gaišmate,, sēdēja ar mani pret muguru. bet otra - tumšmate ar skumju seju, nedaudz mūsainu, ar 80.gadiem raksturīgajām ilgviļņotajām frizūrām (ilgviļņotajām un balinātajām) un tērpiem,; neviens no tiem mani nepamanīja
un es devos tālāk
gribēju iet gar jūru, jo šķita, ka tur ir īsāks ceļš, bet pludmalē bijavesels bars cilvēku, šķiet galvenokārt bērnu, un tālāk, kokos, paslēpušās trubu kaudzes, ar ko aizrāmēta visa tālākā mala
gāju tālāk un no zālainās taciņas iznācu uz smilšaina ceļa
no ceļa nogriezās kāds mazāks celiņš, arī uz to pašu pusi, kur iepriekš bij jūra un man atkal bij doma, ka tas varētu būt īsākais ceļš, bet bij aizdoma, ka tā varētu arī nebūt
ceļš drīz kļūva par kokos ieaugušu smilšainu taciņu, kas izbeidzās pie dzelzceļa sliedēm, vairākām, tur stāvēja kāda veca sieviņa ar smieķi un suni un pie sevis noteica, ka te varot nokļūt ar vilcienu, bet gar sliedēm otrā pusē bij tikai sēta, aiz tās kāda rūpnīca, un šajā pusē - koki, nevienas pieturas nemanīja, bet viņa teica, ka gan jau varēšot izkāpt
es pagriezos atpakāļ uz ceļu un drīz nokļuvu kādas mazas pilsētesles vidū pie krustojuma, piegāju pie kāda korpulenta vīra un prasīju ceļu uz rīgu, tas teica, ka taisnu uz priekšu esot ventspils, bet rīga sasniedzama, pa labi, bet ar garu un sarezģītu ceļu un pa kreisi, ar autobusu, daudz ātrāk, par to pienākoties bonuss, bet viņš neieteica, to izmantot, nepaskaidrojot kāpēc, bet teica, ja kas, lai viņam zvanot un parādīja uz tādas kā lattelekom telefonu rēķina lapas apakšā ar zīmuli uzrakstītu telefonu -8885868- pirmo un pēdējo ciaru neatceros, iespējams tie bija 9 un 7, bet varbūt arī nē, tai brīdī šķita, ka es atcerēšos, pamāju ar galvu un devos uz autobusu
piebildīšu - garais ceļš bija gaišs un veda pāri laukiem, bet īšais, tumšs un kokos ieaudzis, es to izvēlējos, jo redzēju, ka tur jau gaida vairāki cilvēki, to skaitā sieviete ar bērnui ratiņiem(sarkaniem) un dzirdēju, ka tuvojas autobuss, kas izrādījās pavisam mazs apaļš baltsd ar zilām strīpām busiņš, pie kam no iekšpuses tas bija kā bārs, ar apaļiem ķeblīšiem un da;ziem krēsliem, kur lete bija pie autobusa vadītāja un vīņa palīga
trakais un koka seja?
cilvēki steidzās ieņemt savas vietas, cita, ka to nepietiks, bet pēc tam, izrādījās, ka buss ir pustukšs, arī ratiņus nekur neredzēja
cilvēki kaut ko pirka pie vadītāja, tāpec arī es prasīju, cik maksā līdz rīgai un man atbildēja, ka 5 lati, kuru man nebija
bet tad pamanīju konduktori, kurai iepriekš priekšā bij cilvēki un viņa teica 1,50, es saķumā sedzirdēju tiaki 50, par ko viņa nedaudz saskaitās, tad sameklēju latu, bet, kad to iedevu, pamanīju, kas tas ir ielikts pklastmasas kārbīnā, tāpēc teicu, ka došu citu un samainiju, bet tam bij virsū 2 cirvji, iens otram blakus nolikti
sīknauda, ko izdeva, bij sīki sudrabkrāsa ķeburi, kas ieķērās pirkstos, bet es par to nebrīnijos, jo acerējos, ka tā jau ir bijis, ka tajā pilsētā un autobusā neesmu pirmo reizi
kad tuvojāmies galam, bija jau pavisam tumšs, šķita pat, ka ir rudens ne vairs vasara
izrādījās, ka ir vēl viena meitene, kas vajadzēja izkāpt pie cika (gaišmate zaļās drēbēs), viņa prasīja vai varēsōt tur izlaist, teica, ka nebūšot nekādu problēmu, tasd vēl kaut ko noprasīja par izejas atrašanu
kad izkāpām, es nepavisam nepazinu to vietu
bija galīgi tumšs un migla, apkārt bija vecas mūra celtnes un neviena cilvēka, bruģis
tad nozvanīja telefons un es pamodos
jāpiezvana