šonakt lija lietus, bet kaimiņu mājās celiņu apgaismo uguntiņas, pavisam netālu ir kapi, tā arī neuzdrošinājos ieiet, lai arī nekā baisa tur nav, tikai tumšs parks, cik nu tumšs var būt, ja gājēju pāreju apgaismo zila uguntiņa, aiz plānās sienas kāds smejas un ārā šņāc vējš
mana gulta ir mans plosts, katru nakti varu veikt jūras ceļojumu un attapties pavisam citā istabas daļā, tā ir tik viegla, ka jau niecīga kustība ļauj uzsāk sapņu pilno ceļu
bet sapņos trūkst strāvas un kāds mēģina ielauzties manā istabā, tas nekas, man atliek tikai sadusmoties un viņš jau lido prom, vai nav jauki..
aiz loga skaļi bļauj kaut kādi putni, viņiem ir pavasaris, bet no 5 maniem mīļākajiem auskaru pāriem tikai viens joprojām ir palicis kopā
vispār nav nekā īpaši ko darīt, vienīgais par ko var domāt ir pārtika, bet es jau tāpat jūtos divtik resna palikusi šai lazy laikā
vismaz man ir platum platas palodzes un grāmatu kalns, un aiz loga ir dārzs un lieli koki, vasarā tas noteiktu būs ļoti skaisti
bet pagarbā dzīvo kāds vīrs, viendien redzēju viņu piebraucam mašīnā, tad viņš reiz iegāja mūsu mājās daļā, pavirināja kādas durvis un aizgāja, bet vakar, kad es pavisam vēlu nācu mājās, viņš stāvēja pie vaļējām pagraba durvīm kā kādu gaidīdams
lai arī telpas it kā ir plašas un cilvēku daudz, nepārtraukti nākas sastapties ar tām pašām pazīstamajām sejām, bet sākot jau ar četriem pamazām paliek arvien tukšāks un tukšāks, klusāks un kaut kādā ziņā pat mājīgāks
manas galvasāpes nemanot ir pārgājušas
kāds plinkšķina klavieres
un tik ļoti gribas dzirdēt kādu lēnu, lēnu sonāti, ka bezmaz raudāt varētu