atmiņas
Saruna par gleznām atsauca atmiņā Brakus. Mēs tur bijām ziemā. Togad piesalušais sniegs nolauza daudz koku, palīdzējām tos vākt, un sildījām rokas pie zibens šķeltā akmens. Piespiežot roku cieši, cieši klāt varēja just asins pulsāciju. Bet vakarā sēdējām saimes istabā un lasījām Skroderdienas.
Kad ieradāmies sniegs bij jau nokusis, gandrīz kā pavasarī, bet prombraucot, naktī tik pamatīgi sasnidzis un turpināja snigt lielām pārslām, ka bridām uz dzelzceļa staciju caur dziļām kupenām, nu jau atkal pavisam baltā ziemā.
Kaut kā gaiši palika, kad atcerējos.