nogurums
esmu nogurusi, visas saites ir nodilušas pārāk vārgas, lai spētu, ko līdzēt, un nav arī spēka censties, trūkst aizrautības, pat agrākais šķietamais glābiņš, nu tikai visu padara vēl sliktāku
pavisam nedaudz un izjukšu gabalos, bail, tikai, ka laukā izkļūs viss gadiem krātais melnums, pat nezinu, cik dziļš un tumšs
silts metāls, lipīgs no roku pieskārieniem, tā vēlētos piespiest galvu vēsam stiklam, bet arī tas ir silts un netīrs; visi šie netīrumi iesūcas manī un padara lipīgu
cilvēku miesa, pārāk tuvu kopā un paliek arvien vairāk un ciešāk, kā pārpildītā krātiņā
gaiss ir pārāk silts, lai to elpotu, smoku, bet nav, kur krist
apkārtējo sejas šķiet neglītas, uzburbušas un vecas, arī mans ķermenis ir izplūdis un neveikls, piepūsts ar biezu gāzi un smagu ūdeni; nespēju paiet, tikai zvārstos kā muca, un aizņemu pārāk daudz vietas
no mūžīgā riņķa danča reibst galva
vēlētos atbrīvoties no ķermeņa, sarauties pavisam maza un paslēpties kādā alā, kur pat vējš netraucētu, lai apņem silts piens un varu iegrimt miegā