vieni vienīgi meli
Sapņi biedējoši sāk atgādināt televīzijas filmas. Tikai vēroju un, reizumis identificējos ar kādu no varoņiem. Pastāv ierobežotas iespējas mainīt kanālus, bet rāda jau vienu un to pašu, tikai citā krāsā. Un reklāmas. Pēc mirkļa jau aizmirstas.
Sāp pirksts. Kreisās rokas vidējais pirksts. Tā it kā būtu ņemtas asinis analīzēm, un rokas atkal ir saskrāpētas, bet es neatceros kad un kā. Pat uz sejas skrāpējumi, daļēji nomaskēti, bet tomēr redzami. Un zilums uz ceļa. Neko neatceros. Guļu vairāk kā divpadsmit stundas. Četrpadsmit, varbūt trīspadsmit. Tāds nogurums, it kā būtu pieķēdēta.
Manas acis ir brūnas, brūnas, brūnas. Bet spogulī redzu zaļus plankumus. Es nepazīstu to seju. Varbūt tas nemaz nav spogulis. Paceļu roku. Viņa arī paceļ. Pielieku vaigam, tad strauji atrauju, vai patiesi nebij neliela aizkavēšanās? Mēģinu vēlreiz, šoreiz viņa visu atkārto precīzi. Pieskaros stiklam. Tas ir gluds un stingrs. Nesaskrāpēts. Tikai apķēpāts ar tušu. Melnu un violetu.
Es skūpstu spoguli. Nē, ne spoguli, bet viņu, tur – spogulī. To zaļacaino. Ar auksti tumši zaļajām acīm, kas nelūdz, bet tikai prasa un tu vari tiekties tajās kā pret stiklu un nejutīs viņa ne nieka.
Bet neskatāties manās acīs. Noslīkt var. Un es jau nu nebūšu tā, kas glābs.
Klikt.
Esmu pieķēdēta, un viņi saka – spēlē. Kā gan? Nekad neesmu mācējusi spēlēt un tagad viņi saka, lai spēlējot. Bailīgi pieskaros taustiņiem. Atraujos. Nedrīkst pieskarties. Es nedrīkstu pieskarties, bet viņš tikai pavēl. Spēlē! Tumšs, bet es jūtu elpu uz pakauša. Tā smaržo pēc medus. Saldi un lipīgi. Šķebina, bet runāt netiek ļauts. Spēlē! Spēlē! Es nevaru, nevaru! Nedrīkstu pieskaties! Spēlē!
Pārvēršos par augu. Pamazām topu zaļa un gara. Pirksti izritinās un tiecas uz augšu, tikai uz augšu, lai arī tur nespīd gaisma. Es esmu pupa. Garā pupa, kas aug uz debesīm, pat tad, ja debesu nav.
Klikt. Es atveru acis.
Vasara un spoža saule, tā, ka krāsas izskatās pavisam blāvas un gaišas. Es esmu bērns šūpolēs ar atrisušām bizēm. Man pienāk klāt un pārpin matus cieši, cieši. Un saka ej. Vai arī neviena nebija un es pati teicu? Bet bērns skrien uz upi, neatskatoties.
Klikt.
Mans iekšējais bērns esot skumjš. Viņš vientuļi ieraujas kaktā un saka nenāc klāt.Un raud un gaužas. Bet nenāc klāt. Viņš sarunājas pats ar sevi un stāsta pasakas. Par princesēm un pilīm, un cietokšņiem, un mākoņiem, un lidojošiem paklājiem, un burvju lampas džiniem.
Reiz sensenos laikos bij princese tik skaista kā neviena, un gurda viņa bij. Princese noraidīja visus preciniekus un devās pie raganas burvestības mācīties. Un kļuva viņa arī varena.
Sveiks, vējš, kur tava māsa?
Klikt.
Bet es tevi mīlu kliedzu klausulē dzirdamajam pīkstienam.
Ha! Vārdi, vārdi, vārdi. Vieni vienīgi vārdi, bet nekā cita man nav. Tikai vārdi. Es slīkstu vārdos. Tik un tā pietrūkst. Bet tu pieber ūdenim sāli ar jodu un saki, dzer. „Es nepazīstu tevi, nepazīstu tevi. Tu nepazīsti mani, nepazīsti mani.” Un tā ar labi. Un nekas nav jāmeklē. Varu kliegt un neviens nedzirdēs. Varu. Varu jaukt kārtību, varu jaukt gaisu, kaut galvas jaukt. Varu krist. Un neviens nesadzirdēs.
Klikt.
Izskrienu no dušas slapjām skropstām un pilošiem matiem. Sirds sitas tik strauji, ka sāp. Saraujos kamolā uz grīdas, bet nelabums tik viegli nepāriet. Sirds tikai sit un sit. Mani. Ak, neklausīsi. Ak, nežēlosi. Es arī nežēlošu. Un sit. Un sit. Salst. Bet bieza un silta balss ietin kā segā, un es lēnām šūpojos līdz. „Hush now, don’t explain.”
Klikt.
Pie loga klauvē lidvāvere un pasmejas. Krik, krik, nāc līdz! Krītu. Kas ķers? I nemēģini! Es aizlidoju.
Klikt.
Ir septembris, mūžīgais septembris, kas negrib beigties. Viņam netīkot, lūk. Un dzeltenas lapas mani smacē nost. Un smejas, smejas. Ha, es arī māku un sejā. Tavā rētainajā sejā. Atradies mēness. Tev zobu nav. Un nelūri! Kaunējies būtu.
Klikt.
„Aijā žužū lāča bērni, aijā žūžū pekaināmi kājiņami, žuu žuu žuu.” Vecmamma mani ietin lakatā un paceļ uz rokām. Šūpo tā lēni, lēni.
Klikt. Klikt.
Kaķis. Tikai kaķis. Tas bija tikai kaķis. Bet es kļūstu arvien jaunāka.