sapnis ne-sapnis
punkts pievienojās punktam un auga arvien lielāks, veidojot kādu neizprotamu tēlu
punkti
tie patiesībā nemaz nebija punkti, bet tauriņu, mušu un sienāžu bari (jā, tiešām, arī sienāži lidoja)
pie tam, tas viss notika tādā klusumā
ne jau vienkārši klusi, bet Klusumā
pilnīgā
ne skaņas, tikai melns attēls, kas pamazām veidojās
ai, tas nemaz nebija melns, bet tāds tumši zils no mušām, zaļš no sienāžiem un dzeltensarkans no taureņu raibeņiem
un aug un aug

saplaisāja
pasaule ieplaisāja un pamazām sadalījās gabalos
kā ledus virs upes
paceļas viena puse, tad otra un atlūzt
vietā atstājot tukšumu
bet cilvēki panikā ķer un grābj, skrien tādi ar koferīšiem pēc lidojošām papīra lidmašīnām, līdz pārvēršas melnos putnos, kas satrauktos baros aizlido

ir skumji, tik skumji, ka vairāk nespēju
šķiet vēl mazliet un skumjas būs kļuvušas lielākas par mani, tik lielas, ka man būs jāizgaist, jo visu atvēlēto vietu būs aizņēmušas skumjas, bet es tikai saraujos mazāka, kniepadata
jāglābjas
iekšā tīri instinktīvi dzīvotgriba neļauj padoties
nedrīkst, nav brīv'
un nu meties priekā kā zāļu vannā
domā par sauli un siltumu, par zaļu sūnu un smaržīgu gaisu
es zinu, ka tā nav patiesība, bet uz mirkli izdodas noticēt
Noticēt tā, ka sajūtu karstvīna elpu, sveci pie vaiga un cilvēku siltumu visapkārt
tas ir tik reāls, dzīvs, taustāms
gaisma piepilda mani tādu vieglu, kā ar hēliju baloniņu
un nu varu pacelties gaisā un lidot augstu, augstu
virpuļos
zigzagā
smaržu garaiņi kņudina degunu
paceļas no krūzes, nozibina ačteles un spudūc
galva kļūst gaisīga kā smaržu mākonis
dungoju dziesmiņu par mākoņiem
un aizvāciet savas adatas, gaiss tāpat ir par aukstu, lai tās ko spētu nodarīt

viņa pasmaidīja un izplūda nesakarīgās frāzēs, kas pauda bezgalīgu prieku