...
sētas un žogi, lieli un mazi
nevienmērīgi
neviendabīgi
bet pārāk biedējoši, lai pārvarētu

un viņa sajauca nakti ar dienu
gaismu nogulēja, bet tumsai nebij spēka
zināja, ka jābūt dienai, ka nogulēts ir par daudz, bet tik un tā nespēja piecelties, nebija spēka galvu noturēt taisni
nogurums smagi turēja pie gultas, pat acis vērās negribīgi
apkārt viens vienīgs pelēkums, nekāda dzīvesprieka, tikai viena vienīga migla
sākumā šķietami neredzama, caurspīdīga, bet patiesībā - bieza un smaga, visuresoša
tā spiež pie zemes un neļauj domāt
ir tikai pelēkais gaiss un tā miegs
nepārvarami
bet pēc aizmigšanas vairs nebūs pamošanās, vairs nebūs ne kripatas spēka
diez, kur palikusi Ziemeļmeita
kliedziena skaņu migla notin un izgaisina