you're the truth not i
shii placebo balaade uzdzen domas par kaut ko taadu, kas ir vispatiesaakais dziivee, kam ir veerts ticeet... man reiz kaads ljoti tuvs cilveecinjsh raxtiija, ka man tic... ja nebuutu manis, tad nav veerts ticeet at all... tas bija tik nopietni un tas tik dzilji mani aizskaara, ka atstaaja reetu manaa sirdii. ik pa laikam taa asinjo. un kad es klausos placebo, taa vienmeer asinjo.
bet taa ir patiikama asinjoshana. taa ir it kaa attiiriishanaas, tas nesaap. kaa sasodiitaas meeneshreizes, bet kuras var provoceet, izsaukt.
bet veel shii dziesma uzdzen domas par ticiibu in general. jo kaut kam tachu ir jaatic, lai existeetu pilnveertiigi. visa noliegshana jeb anarhisms man ir sameeraa tuvs, bet vienmeer manii atrodas kaut kas speeciigaaks, kas tomeer neatljauj riikoties taa, it kaa viss buutu ph. varbuut taa ir nesaraujamaa saikne ar pasauli, kuraa cits no cita ir atkariigas ne tikai muusu riiciibas, bet arii muusu domas, sajuutas, sapnji.
Ticiiba kaut kam varenaakam, speeciigaakam iestaajas tad, kad tu aci pret aci ar to sastopies. kad taa atklaasme skaudri tev atver acis, un tu zini, ka taa ir patiesiiba, kad vairs nav shaubu. tikai tiira paarlieciiba.
man dziivee ir tikai tiira paarlieciiba par to, ka man ir lemts kaut ko sasniegt. bet tas nav ne karjeras kaapnju augsheejais pakaapiens, no kura kaa no trampliina vai aizas peec tam mesties nebuutiibaa. tas nav arii kaut kaads konkreets meerkjis (varbuut ir - beerni - katras sievietes suutiiba), tas ir driizaak neskaidrs, bet ljoti paarliecinoshs kodeetas informaacijas messighsh, ka manai dziivei ir jeega, un man taa dziive ir jaanodziivo, lai uzzinaatu, atshifreetu to. man bija sen taada teorija par dziivi kaa puzzli - nu ljoti nodraazta, bet patiesa teema - katra diena tev ir dots maziitinjsh informaacijas kaulinjsh ar savu kraasu, savu kontuuru, kuru tu vai nu krauj chupaa pie nezinaamajiem, vai arii meklee, kur to iespraust. Ja kraasas ir atpaziistamas, tev ir nojausma, pie kaada laukuma lielajaa dziives bildee to likt. bet tie laukumi ir sasodiiti daudzi, un biezhi var sajaukt, it iipashi tad, kad dziiviite ir ilgaak nodziivota - paliek arvien mazaak kaulinju, kuriem nespeej atrast vietu. un tu centies un meegjini tos baazt, kur tie neiederas, un tas tevi sadusmo, jo tachu tik maz ir palicis saliidzinaajumaa ar to, cik bija saakumaa. un kad tu saliec to mazo bildi lielaas bildes ietvaros, tev naak atklaasme, kur to likt taalaak. pats suudiigaakais, ka nav priekshaa gatavaa bilde. tev jaalieto gan veselais sapraats, gan intuiicija, lai kaut cik veiksmiigi speetu salikt tos kaulinjus kopaa. patiesiibaa taa ir taada kaa liktenja speele - vinjsh katram cilveekam izveelas savu bildi. citam taa ir vienkaarshaaka, citam sarezhgjiitaaka, bet katram ir izveele - iesaistiities speelee ar likteni, meegjinaat kaut ko savaa dziivee noskaidrot, laikot kopaa kaulinjus, vai arii nelikties ne zinis. lai gan kaut kur uz sienas reiz bija rakstiits: "VIENALDZIIBA NOGALINA"...