kad es no kaut kaa atsakos
staava krauja, staltas priedes, grants un celjsh uz nekurieni - lejup.
Lejup traucaas manas domas, kas negulj, kas patiesiibaa spreegaa uz visaam puseem, bet taas smagaakaas kriit lejup. tik dzilji, ka var dzirdeet tikai atbalsi. kaadas nepaziistamas balss, kas vareetu buut mana zemapzinja. un atbalsii atskan saapes, dziljas un neizkliegtas, taalas un neapmierinaatas, nesashuutas...

un taas citas domas, kas lido pa labi, pa kreisi - taas atsitas viena pret otru, sajaucas, samaljas, sakrustojas, un kaa svaarstaa iekaartas bumbinjas dauzaas viena pret otru, vijaas, shkjind un neapstaajas...

savukaart taas domas, kas lido augshaa pretim riitausmas izkraasotajiem maakonjiem, taas pazuud duumakaa, ko acs neredz, bet sirds juut. un tieshi sirds shiis domas atomos ir iedeestiijusi taadu reaktiivu laadinju, kas ljaus shiim domaam lidot augstu, lidot taalu, nenokrist un nenosisties, taas ir domas, kuras pievelk cita sirds. varbuut...


bet varbuut domas nemaz nelido. kaa var lidot kaut kas taads, kas vai nu nav aizmests, vai kam nav, kur nokrist, vai kam nav reaktiivo dzineeju, vai kam, galu galaa, nav spaarnu? tikko gan piemineeju, ka sirds kaut ko dara, lai domas lidotu. nezinu, vai sirds ir tik ljoti saistiita ar domaam. Vajadzeetu buut galvai. smadzeneem - domu gjeneratoram. Bet vai smadzenees ir domu lidlauks?

es atsakos domaat. es gribu buut sirdsgudra, kad galva nav noteicoshais. man vienalga, ka beerniibaa manas smadzenes tika treneetas taa, ka ap gadiem 20 taas saaka izdaliit dazhaadas vielas, kas liidzinaas narkotiskaam kjiimiskaam reakcijaam un mana domaashana sagriezaas pa visiem 720 graadiem. taa, ka saakumaa es apreibu. tad es saaku izmantot shos briizhus apzinaati. liidz briidim, kad smadzenes atriebaas, un es vairs nespeeju kontroleet savas domas - bet vai shiis domas bija smadzenju, sirds, vai kaada cita avota peecefekts - uz to man neviens veel nav speejis atbildeet. Bet varbuut es neesmu iisti jautaajusi...

es atsakos domaat. bet es neatsakos no domaam. es gribu, lai manas domas dara, ko grib, es vinjaam gribu akli sekot un nedomaat, vai tas ir pareizi, vai nee. es gribu buut dziivnieks, kas vadaas peec instinktiem. es neapgalvoju, ka domas ir instinkti, nebuut nee. instinkti ir kaut kas daudz speeciigaaks. viss, ko es gribu - atsleegt domas, es gribu apgaazt taa filosofa apgalvojumu - es domaaju, taatad es esmu. es gribu buut nedomaajosha buutne, tomeer netikt izoleeta. es gribu visu sajust. ar jutekljiem - ozhu, dzirdi, tausti, garshu, redzi. it iipashi redzi! un tajaa neiesaistiit informaaciju, ko nervu sisteema nanosekundees nodod smadzeneem, un smadzenes tad izskaitljo, ko tad nu es esmu sajutusi! es gribu teikt - es juutu, taatad es esmu.

es gribu izsleegt savas smadzenes, un es zinu, ka ir bijushi briizhi, kad man tas - lai gan neapzinaati - ir izdevies. zinu, kaads man ieteiks - ej, meditee. bet man nav tam pacietiibas. un tikai reta meditatiiva muuzika mani iedvesmo atsleegties. piemeeram, p. vaska pirmatskanjojums kremeratas muuzikas festivaala nosleegumaa riigas domaa - jaa, taadu muuziku es klausiitos. un arvo part (ar umlautu uz a)

es atsakos domaat. es izveelos just. un, galvenais neanalizeet sajusto, dieva deelj, tikai ne to! ja saap, tad lai saap, ja patiik, tad patiik, ja nepatiik, tad nepatiik. viss. basta!