*
kāds kukurznis raudina sirdi un iekšas, apriebies viss, mana matrica, programmatūra, rāmji, pienākumi un atbildības. gandrīz jau likās gulšos nost un gaidīšu, kad nu tas brīdis pienāks, tagad drusku savādāk, bet bezjēga tā pati. āda sačokurojas un jāpasmaida, kad cilvēki domā, ka skaistums ir mūžīgs. kā jēdziens varbūt, bet reālijā, bez plastikām, tie ir tikai daži gadi, daži īsi, ātri gadi. un vsjo.