Esiet sveicinātas,skumjas
sāku skatīties dokumentālo kino,krietna deva darvas manā optimisma medus podā. dzīvesprieks nolobās ,kad rāda četrpadsmitgadīga bērnunama puisīša līķi,kurš sists un izvarots,pēc tam aizgājis un pakāries.laimes izjūta aizplūst,kad rāda,kā maziem,pamestiem zīdainīšiem bērnu namos aizlīmē mutes ar leikoplastu,lai tie nekaitinātu personālu ar savu kliegšanu. un nemaz vairs nav spēka smaidīt,kad rāda māti ar apdzisušu skatienu,jo viņas dēls izdarījis pašnāvību. viņa cer,ka viņi drīz būšot atkal kopā. tādas šausmas darās un pašai te visādas nolemtības,tas viss viens ar otru asociējas un padara totāli un stabili nelaimīgu uz šo brīdi. ļaudis,neskatieties dokumentālo kino! skatieties jautro un atjautīgo klubu!