kad es vakarā stāvu durvīs un nepacietīgi grabinu atslēgas, uzkrītoši pūšu un elšu,tādējādi izrādot savu neapmierinātību aizkavēšanās iemeslam,iemesls mani izsit no pukošanās noskaņojuma ar nevainīgām replikām:
-es zinu, tu mani nositīsi. tagad tu zināsi, kāds es patiesībā esmu.
es smejos.

mana radiniecīte saveidojusi draudzību ar jaunekli,kura bilde liek maniem matiem izbīlī saslieties stāvus.rakstība arī.a ko nu?

gribu visu nakti skatīties TV un negulēt, pēc kafijas ir tik untulīgs garīgais,ka varētu skriet pa ielu un skaļi atzīties mīlestībā visai pasaulei. un gribas smaidīt, ko arī daru.
re----->:D