kad esmu visiem uz pasaules sastāstījusi, cik man labs kaķis, kā viņa ļauj man gulēt, cik patīkami klusa ir no rītiem, viss divas dienas ir pavisam otrādi.
kāds grebj aiz loga naktī nobirušo sniegu un es redzu sava rīta murga murrājošo fizionomiju. viņa savu posta darbu pastrādājusi un var mierīgi gulēt. bet es cenšos saplānot dienu ar pāris diendusas stundām, lai kaut kā normāli noeksistētu.
un tad man vakarvakarā, uz īsu brīdi, atkal piemetās tā doma - un tā ir dzīve? tas ir viss? nekā vairāk nebūs?