tum- turum, tum-tum-tum-tum
patiesībā, pirms tam, gribēju pastāstīt pavisam ko citu. es, kā parasts, soļojot uz darbu, skaitīju dungā dziesmiņu. un panesās pantiņi par šodienas ēdienkarti. beigās tur bija kaut kas, kad esmu pieēdusies līdz ūkai, kāds pastiepj gabaliņu kūkas. šeit jāpiebilst, ka ēšanas pantiņi ir retums, līdzīgi arī poda dziesmiņas tikpat kā nav aktuālas. un te nu es dungoju un smaidot aizsoļoju uz darbu, un nepaiet ne 10 minūtes, kad viena lāga dvēsele nāk un man prasa: - Tu savu kūku apēdi? es, protams, pilnīgā neizpratnē prasu, par kādu kūku iet runa, jo te bez manas ziņas neviena kūka nevar tikt ne ienesta, ne apēsta, kur nu vēl stāvēt un mani gaidīt tieši manās maršruta vietās un es to pat neesmu pamanījusi! bet tā tur bija! tieši kā dungādziesmiņā, un es tieši tobrīd biju paspējusi pieēsties līdz ūkai:)

viss šis stāsts par to, ka es momentā saskaitīju 2+2 un man iznāca viens skaists dievišķs pirksts, kurš man šodien uzzīmēja kūku.