smaržinu māju ar pēdējo pili apelsīnu eļļas,ik pa pusstundai izmetu laukā pa papīra galiņam(lai nepārpūlētos:),ik pa brīdim visu izslēdzu(izņemot sevi),paēdu ceptus kartupeļus,aizveru acis un pasapņoju,pastāstu dievam,ko es gribu.viss,nekādas dzīves jēgas un mērķa,pilnīga sliņķu paradīze.
aha,un nupat sākšu drukāt.tulīt sākšu,tulīt sākšu,tad jau redzēs vai sākšu vai nesākšu.
kas man šodien četrreiz zvanīja un pīkstēja klausulē?drošvien kādam mobī nospiedusies mana podziņa un šamais tagad paliks bez kredīta un es pat neuzzināšu,kurš tas laimīgais bijis.
gribu sevi apklusināt,tikai vēlāk,ar laiku,palikt arvien klusāka un klusāka,kā tāda lauku māja ziemas vidū un tad klausīties tikai to kluso balsi,kas skan iz dzīlēm.ui..būs,būs,tikai tagad gribas papļāpāt,jo šodien nezvanīšu,tikai gaidīšu brīnumu,kas jau sen klauvē pie manas sirds durvīm.