Kanalizācijas rūķītis 7.turp.Mirušā bērniņa monologs.
vecāki mani ienīda.es viņus mīlēju,līdz viņu naids izdzina mani no mājām.man nebija ko ēst,labi,ka viena sieviņa.baroja kaķus un es varēju nozagt pāris smirdošas reņģes.man ilgi bija ļoti slikti,bet es ar prieku atceros to garšu un apskaužu visus pasaules kaķus.
bija auksta nakts un mani bija padzinuši no visiem parkiem un visām miskastēm.tur valda pieaugušie bezpajumtnieki un man no viņiem bija drusku bail,tāpēc es nokāpu pazemē,kur valdīja drausma smirdoņa un bija žurku pilns,bet tur bija SILTI.
no sākuma atteicos no līmes,jo skolā stāstīja par to,cik tas kaitīgi,bet tad man apsolīja paradīzi un es pastiepu roku.es ilgi netielējos,vienkārši ļāvos.es gribēju uz paradīzi un...
kur es esmu!!!!?????palīdziet!!!es gribu atpakaļ,vienalga kur,tikai ne šeit,kur esmu.
palīdziet.lūdziet par manu dvēseli,jo,liekas,es esmu miris.