Aptuvenā patiesība
Recent Entries
3/10/07 11:04 pm
Paralēlā fragmentācija.Pie pagrieziena Patriks izkāpa no automašīnas un apskatīja ārējos bojājumus. Iekšējais bojājums bija viņš pats
Šodien ir kārtējā sveši skandalozā diena, kurā tu nebūsi klāt.
Spilves vecajā lidlaukā uz sūnu caurvītā asfalta rallijisti sapulcējās uz savu nāvi.
Mātes instinkts lika bada dzītajai vilcenei aprīt sešus vilcēnus, atstājot vienu.
Sapņu pārdevēji sabēra savus sapņus ķešā un devā uz citiem apgabaliem, kur, uzslējuši dzeltenus saulsargus, atkal izlika visus sapņus letē un gaidīja. Gaidīja kādu uzdrīkstamies pārkāpt pāri sev.
No naudas netīrā šofera roka, dodot viņam naudu, mirklī izlikās negausīga, lai gan skaidri zināju, ka tas tikai šķitums. Viņš bija varbūt pat vel tālāk no šīs naudas kā mēs citi pārējie. Tāpat kā ceļojumu tirgotāji no saviem ceļojumiem un baņķieri no saviem veiktajiem pārskaitījumiem.
Tavas Prombūtnes līkne. Bez pēdām. Tikai manā galvā. Cik grūti ir definēt to, kam nav pierādījuma, bet ko sajūt sirds.
Ir cilvēki, kuriem ir lemts redzēt kā aiziet viņu autobusi. Bet ir tādi, kuriem lemts redzēt kā aiziet viņu tuvie.
Draudzene uzlēja man karstu Ziemassvētku tēju un mēs apsēdāmies virtuvē uz soliņa.
Kāpēc tik skumeklīgi tavi vērojumi?
Lai cilvēki justos labāk.
Kā?
Tāpēc, ka daudziem no mums tomēr klājas labāk un tā mēs aizmirstam savas iedomātās problēmas.
2/24/07 01:52 pm
Graudzāļu raža, uznākot nodevīgam lietum, paliks mūžam nenovākta.Bet es neraizējos, es stāvu, es lūkojos un varbūt mazliet paslēpjos sevī. Tikai mazliet un tikai uz šo mirkli.
Uzlikt lielu kapuci un aizsegt acis tā, lai pats sev noticētu, ka vairs neesi šeit. Ne šeit, ne tur. Citur.
Mūsdienās sapņot ir noziegums? Tad kāds varētu būt sods par sapni, kas ilgst24/7?
Sapņotājiem acis ir debesīs un tās nekad nevar notvert. Tās brīvi lido izplatījumā , un tas iedvesmo.
Arī iedvesmotie ir sapņotāji, tikai viņi sapņo svešus sapņus drīzāk kā savus. Tiem piemīt svešu dzīvju koncentrāta garša, svešas cerības un savas ilūzijas.
Spēlējoties ar savu matu cirtām rozā blondīnes plūst ārā no manikīra saloniem un solārija tvertnēm. Vai tu jau saskaitīji cik viņu tur bija?
Es šodien gribu būt laimīga. Dodiet man iedodiet pasaules laimi kaut nogaršot, es to aizņemšos un atdošu jau rīt no rīta ap sešiem(es varētu uzlikt modinātāju)!
Klusums.
Klusumā dzimst mazas domas un lieli sapņi atbrīvojas no čaumalām, tie dzimst pa logu šķirbām un rāpjas uz palodzēm, lai lidotu skaisti un brīvi. Tie krīt lejup pār pasauli un apsalst jau pirmajās vispasaules stereotipu salnās.
Te nav vietas manām acīm, es nezinu kur pavērst savu skatu leņķi, tas ir pārāk plats iedots priekš pasaules netīru zaimu.
Tu mans sekotāj, ko tu tur paslepus seko man? tikko es pagriežos, es redzu tavu muguru, bet līdzko es atkal iesāku iet- peļķēs es redzu tavu seju. patiesībā es to tā arī neesmu redzējusi, bet tos vaibstus, tos vaibstus es pazīstu jebkur, tie pat peļķē mani aizkustināja. mēs tālu tā netiksim, es tevi lūdzu!
Pašķirdami krūmus kā grāmatas lapas, nāks smaidošie tevi apkamt,jo tu taču šodien esi nelaimīgs. Tad viņi vienmēr atnāk.
2/23/07 01:00 pm
Sunim kājā metāls sāk sasalt un viņš nevar uzkavēties ārā ilgāk par 10 minūtēm- tik auksts.Kaķis ieskrien stikla sienā. Nākamreiz vairs neieskries, bet apstāsies un rūpīgi apostīs.Tagad viņš precīzi zina kā smaržo stikls.
Šodien atkal sajutos nepiederīga- tāda kā lieka stuktūrvienība starp citiem organismiem.Tā interesanti, izejot no sevis, paraudzīties uz to visu no malas. Patiesi dīvaini.Daži mirkļi izprovocē mani paskatīties uz cilvēkiem kā uz strupastēm- mazām primitīvām, dažādu kažoku krāsu un dzimumu, katrai sava vieta skaļi neizteiktā hierarhijā,un katra kaut kur skrien, kaut ko dara,šaudās.
Nemīlīgi, bet saldi.Izlikšanās sit pušu maigo iepakojumu,bet ārā spraucas dziļo slāņu izraisītas dvēseles kontrakcijas.It kā vemjošs vilks censtos imitēt, ka viņš gaudo uz mēnesi- tā skaisti.
2/20/07 06:03 pm
Smalkjūtīgām sejām nāks raudošie, kas tīkos noslēpt savus iemeslus,ieganstus un dārgākos sapņus.
Tie kritīs pie kājām
katram
katram
katram
un vēl kādam.
Smieklos grimst manas acis un asaro jau
Asarās un smieklos grimst manas acis un
un
un
dvēselē atmirdz šakāļu kostas brūces
Tava sirdsapziņa zogas prom, prom, prom
Rēgu apgabali un spoku zonas,
Miglas alejas un tava kāja
Kas piespiež izsmēķi un neļauj tam lidot
Katram savas īstās acis
Un katram sava
maldu zona, kur avarēt
Un atkal celties spārnos.
2/19/07 10:09 pm
Jukušas mātes dēsta savus bērnus kā sīpolusZem segām vakaros,
un
Lai redzētu kā tie aizmieg
Tās ilgi un klusi noraugās
Dziļā klusumā
Klusā dziļumā
Dzimst miers un bērni aizmieg kā zvirbuļi uz augstsprieguma vadiem.
2/19/07 04:58 pm
Tavā smaidā rodu savu elpuLaikmets nes mūs vienā upē,
Bet tad izmētā pa pietekām
Lai varbūt kādreiz atkal satiktos
Un neatpazītos.
2/16/07 04:10 pm
Slikti notēlota tikšanās, kad katrs runā ar sevi.Cilvēki ar vīnogu stumbriem
Un vecais fords grāvmalas krūmos.
Tu neticēsi, ja pilnu muti aizrijušos putnu
es nākšu pie tevis un
lūgšu
piedod man
Aizvēršu acis un gaidīšu spļāvienu
vienu
divus
trīs
mirkļus(mūžības)
Tu laikam esi aizgājis pavisam
Un paņēmis līdzi grāmvalas krūmus.
2/13/07 09:45 pm
Divi stepes vilki prērijā satikās, aplaizīja viens otra brūces, un devās atkal katrs savā neizdibināmā virzienā. Scenārijs kauc pēc nobeiguma, bet tu atskaties, tu vilcinies, tu lūkojies.~Tu neproti Aiziet Skaisti ~
Divi stepes vilki prērijā atkal satikās, uzplēsa viens otra vecās brūces un aizgāja norēķinājušies katrs savā neizdibināmā virzienā.
Scenārijus ir apklusis.
Bet viens no vilkiem vēl šad tad klusītēm aiziet un noguļas tas vietā, kur pirmo reizi bija saticis otru vilku, paluncina asti un atkal aiziet. Vien skumjās acis nodod, ka tam vel rūp.
~Viņš neprot skaisti Noskatīties~
2/13/07 06:41 pm
Es nespēju samierināties bet..viss liecina par to, ka es esmu tikai asns, ko mēģina apēst ziemeļbrieži un regulāri nobradā to mednieki.
Indeksi klusē,bet fakti kliedz arvien skaļāk, līdz es sadzirdu
un
par sliktu sev.
2/11/07 09:36 pm
Pastāsti man kas notiek, ja satopas melnais ar balto! Es stipri apšaubu, ka tas ir veids, kā rodas pelēkais.Vai kādreiz būs kāds tāds, kurš liks tev apjēgt?
es šaubos.
Bet-
pasaules smaili aizskar vien retais. nevaimanā,draugs.
Ikreiz, kad es tevi satiku zilgano mētru laukā, tu biji notupies un plūci mazas laimes šķipsniņas no likteņa lielās plaukstas. Tu biji tik jauks un reizē amizants, bet tu biji viss,kas man bija. Tavi vērojumi bija arī mani, lai arī cik tie būtu aplami.
Taču kaut kas man lika nogulties uz asflata par pudeli. Un- ikkatra pudele, kas guļ zemē, ir spārdāma pudele. un šeit nevajag apvainoties.
Sniegotajā nākamajā ziemā es pazudīšu bez vēsts tevi meklējot un neatrodot.
2/11/07 03:25 pm
Mājupceļu nozaudējušie nolemtie klīda pa krēslas alejām un skumju mežmalām. Tur bija tumsa,auksti,stingušie ūdeņiun skarbais kalnu vējš. Un ikkatrs svešinieks,kas tur iemaldījās,mirklī tapa par glābēju. Viņi tam pieķērās kā dadži vilnas šallei un beigās mājās netika vairs neviens.
1/31/07 04:43 pm
Iekāpu šodienā un nobradāju vakardienas nākotnes ilūzijas.Stāvēju, vieglā nesapratnē šupoju galvu un domāju. Šodienas reiss uz brīvīgo, skaisto, miera pielieto un harmonisko atkal atcelts?
Nu kā tad tā atkal sanācis...
Rīt atkal pavēršu vēnu,ielaidīšu lipīgi saldu cerību liķieri sūrstošā apziņā un iešu- dzīvošu tālāk.
Vakaros apņemšanās nobirst kā garoza, un paliek vien slābans nelabums un augstu frekfenču vaimanas.
Mirklī, kad cerība ir vienīgais,uz kā pamata tu vel dzīvo, tev vairs nav ko zaudēt un tad tev ir ļauts tapt brīvam. brīvajam bez ko zaudēt.tik vel aptvert to...
1/22/07 11:56 am
Dvēseļu ķērāji. Tie paši kas vienmēr- pasaules domu patversmes vārtusargi.Stāstos, kur izlikšanās ir viena no pamatnostādnēm, nav pat svarīgs nobeigums vai saturs. Ir svarīgi vien atrast pasmatojumu savam tēlojumam.
Es esmu tik dziļi apmaldījusies sevī, ka dažkāt sajūtas liekas trīsdimensionālas, un tās izteikt ir pārāk grūti. Kā ejot caur nodegušu gumijkoku alejām. Nav vārdu kā tos raksturot.Ir vien komplicētas sajūtas,kuras dalot pa detaļām, tās iegūst pārāk lielu atsvešinājumu no būtības vai situācijas sakarīgas raksturošanas, ka tās droši var arī izmest.
Izmest pa detaļām visas savas domas...
1/17/07 07:40 pm
Skatiens slīd kaut kur garām.Tas atduras te skolotājas plūmīgajā sejā, te uz nevīžīgi lakoto solu tumšbrūnajām mugurām.Es izliekos.Es izliekos sev un padodos tev.
Tu varētu tagad man jautāt, un es visticamāk atbildētu tieši to, ko tu vēlies.
Jautāsi?
Beigu beigās tu esi vien tikai
pats sev opozīcija.
1/16/07 02:51 pm
Es nemēģinu uzsākt sarunu, es mēģinu to pieklājīgi izbeigt.Ir atšķirība.
1/15/07 05:54 pm
Mēs ēdīsim sniegu un apsalušas smilšērkšķu ogas no baltas likteņa plaukstas.Piezvani man no tās vietas, kur uzsnigs mūsu pirmais sniegs.
Es gaidīšu.
Pat tad ja mazliet izlikšos, ka negaidu, mazliet iešu prom un nākšu atpakaļ, un slīkšu sevī.
Bet tu nesmej, mīļais
es tikai vēlos būt
Lai arī nezinu-
Vai kādreiz būs kāds tāds, kurš saglabās dzīvu
manu
iluzoro prātu?
Slīkoņi sapņi
mani
cīnās ar nolemtību manā galvā
kā izrāde, kas norisinās laikā
bez telpas
un bez jebkādām atpakaļceļa iespējām
Dvēseļu remonts nelīdzēs
Nespārdies, nolemtais!
Suņi ar desām, kas piesietas tiem pie degungaliem
ir nolemti mūžīgam badam.
Smaržīgs sniegs un kāda maigās rokas,
kas stumj tevi prom.
1/11/07 10:30 pm
Aptuvenā PatiesībaKapucē sabiris sniegs un sirdī ziemīga laime.
Laimes garoziņai nobirstot atklājās rūpes.
Iegribu grimase no tavas sejas bija zudusi līdz ar lietu manos matos.
Sniegotie manu domu klaji izauga no taviem sapņiem un mūsu kopīgām ilūzijām.
Aptuvenā patiesība
Tā pati kas senāk
Parādās kā sniegs alejās gar smilCērkšķu krūmiem
Pavasarī
Negaidīts.
Skurbinošs.
Mīlestību nogalina paviršība.
Cik var peldēt pārnestajās nozīmēs un slīkt pārpratumos[?]
Mana patiesā būtība klusē.
ATceries mani,
ja
neaizmirsīsi.
Ar Cieņu Agnese.
1/8/07 09:04 pm
Atplest krūtis pretim vējam, ļaujot laikmetam mesties tev cauri, bet neļaujot tam uzkavēties.Tu to peilaid sev klāt, ļauj dot triecienu, bet tev tas vairs nav nāvējošs, jo tu esi iemācījies cīnīties necīnoties. Tā,lai neķeras pie dvēseles, bet izšalc caur prātu.Tu izlobi priekšrocības un eleganti pagrabinot plaukstā aprēķinu kā riekstu čaumalu, izmet to mirklī, kad tas zaudē savu nozīmi un jēgu.
Tev ir sakarsme ar netīro, tu to pat aizskar prāta pirkstiem, bet nepielaid klāt dvēselei. Tu kļūsti savā ziņā bezjūtīgs, bet ne pilnīgi auksts. Tu esi remdens lietās, kas tevi skar tikai garāmejot, bet proti iekurt uguntiņu sevī, jo dvēsele tev joprojām ir silta un dzīva.
Tu esi uzvarējis šo laikmetu ar viņa paša kārtīm.
Powered by Sviesta Ciba