Aptuvenā patiesība
Recent Entries
12/29/06 10:11 am
Es zinu, ka mana prāta bērnība netika pavadīta smilšukastē.
Un tad nu mēs varētu sākt. Mazliet klausoties, mazliet pavirši vērojot datoram gar abām malām un mazliet domājot katrs par savu.
Tas bija tajos laikos, kad tev un man vel bija spārni.
Tīri aiz laiskuma pasaule gulēja, nolaidusi savus gara spārnus, līdz tos kāds atņēma.
Sērsna tirdīja stirnas un tās metās pa sniegu nenogurdināmā un monotoni paniskā skrējienā. Es lūkojos. Es gribēju tās apturēt, lai no tādiem auļiem neapstājas to mazās jaukās sirdis.
Tas bija skaisti - viss šis traģiskais pirmsbojāejas mirklis, šī nāves deja. Un vai zināt kādēļ skaisti? Tur bija tik daudz patiesā, tik daudz neviltotā un negaidītā, cik savu mūžu es nebiju redzējusi.
Man bija apnicis vērot cilvēkus- kā viņu lūpu kaktiņos paveras viņu patiesības vai melu plaisa, un kā smadzenēs paralēli norit lēmums. Un tad klusi secināt: ”Tu laikam izlaidi pāris paragrāfu domas.” Vārdi mums doti, lai slēptu patiesās domas. Bet varbūt mēs esam pārpratuši? Katrs kārto eksāmenu, lai varētu sevi pieskaitīt sestajai paaudzei. Bet vai mēs to vispār apzināmies?
Manās iedomās tramvajiem vienmēr bija divi vagoni.
Un arī šoreiz.
Traģisms pierima, laiskums atgriezās, kāds bija nolēmis piedot. Vai arī mūs gaida jauna mācība?
Cerams.
12/26/06 10:24 pm
Es tenterēju sevis labirintā, kad atskārtu, ka esmu mazliet lieliska,mazliet pretīga un viegli bezjēdzīga.kā maza aspirīna tabletīte ar apzeltītu maliņu un izpuvušu viducīti.
tad jēga apstājās pie apmales un tālāk negāja.
vai jūs esiet ēduši siļķi krūšturī?
12/16/06 01:39 pm
Cilvēki kas pārāk dziļi iegrimuši jēgā, kļūst bīstami sev un citiem.Jo viņi var saprast ka jēgas nav.
12/15/06 06:26 pm
Lai nu kā- vergu valodā uz tavas plaukstas bija iegravēta uzticības zīme.
Man minēt tā nebija no brīvas gribas, tādēļ es to izlikos neredzam un mirklī aizmirsu, lai gan citiem tas nozīmēja visu. Viņi tavu plaukstu vērtēja augstāk par tavu paša seju.
12/13/06 06:54 pm
Pieļaujamās egoisma robežas meklējumos.
Svārstoties te bezgalīgā egoismā, te altruismā, es pamazām meklēju sevi. Un nevis savu ego, kas kliedza pietiekami skaļi jau tā, bet gan sevi dzīves nivelējošajā ietekmē. Sevi kā daļu no sociuma.
Jo mans kailais ego nevienam nebija vajadzīgs. „Derētu to apjaust”, skaļi sev pateicu, lai zemapziņa aizrijas.
Es nemāku mīlēt. Es māku varbūt vienīgi izjust patoloģisku atkarību vai kailu vēlmi. Jā.
Mans egoisms šajā ziņā ir saožams pa gabalu.
Un kā var noslēpt egoismu?
Ieslīgstot pašapmierinātā altruismā. Dzīvot svešas dzīves tikmēr, kamēr savējā sāk iekalst. Un brīdī, kad tu apjaut cik dziļi vienalga citiem tavs upuris, tu skrej kā aizdedzies un pārpludini savu izkaltušo dvēseles dārzu aizvainojuma ūdens, līdz atkal, jau atkal sāk dīgt egoisma asni, no kuriem teju izaugs leknas egoisma puķes. Un es pat neko nesaku, tā ir gluži normāla reakcija. Pati situācija nav normāla.
Tā, sitoties te vienā, te otrā dzīves bortā, tu iemācies atsisties nesāpīgāk. Vai arī pierod. Es īsti nezinu.
Dzīve nonivelē. Esi laimīgs, ja tā paņem tavus asos nagus, bet tev nav tik ļoti paveicies, ja šādā veidā ripo tava galva.
Kas notika ar mani? Bez nagiem es sāku skrāpēt ar sirdi.
Izplūdusi ironiskā smīnā, sirdī aprītu sarkasmu, es kā muļķe skrienu un sitos starp kokiem. Uzgriezusi dzīvei muguru, es pie sevis purpinu par tās trūkumiem. Bet ziniet ko- dzīvei nospļauties. Arī jums, kuriem to stāstu.
Tikai pats tu sev vari būt pietiekošs egoists, lai izdzīvotu pasaulē, kurai ir vienalga.
Manas smadzenes izkāpa no galvas un aizskrēja pa sienu.
12/10/06 12:30 am
Izplet spārnus. Tiem te nav vietas,ja? Tad iemācies tos izplest tā, lai tie salūztu nesāpīgākajās vietās, bet Dieva dēļ- izplet tos. Citādi tev tos atņems.
12/10/06 12:25 am
Ko lūdzu? Viņa jautāja, liedama glāzē vīnu. Vīns sāka plūst pāri malām, jo viņa nebija sagaidījusi atbildi, un 2as darbības vienlaicīgi, no kurām viena būtu domāšana, viņa nevarēja veikt.
Samulsis, briļļainais viesmīlis sāka mīņāties un drīz vien viņam arī raustījās plakstiņi. Sievietes uzstājīgā jautājuma skatiens samulsināja nabaga viesmīli vēl vairāk un viņš man sāka likties bezgala piemīlīgs un caurcaurēm amizants savu mazo kompleksiņu dēļ. Es pienācu un atbildēju sievietei uz viņas senuzdoto jautājumu. Es to darīju korekti un diplomātiski, bet bez jebkādām iespējām piešūt šai sarunai turpinājumu. Viņa māksloti uzsmaidīja man un nozuda.
Viesmīlis bija izmīņājis vīnu pa paprāvu laukumu, un es, ja vien negribēju samērcēt savas samta kurpes, nevarēju viņam pieiet tuvāk par metru.
Pasniedzu viņam roku. Tas no malas varēja šķist kā pārāk liela distancēšanās, nu droši vien, bet mani tas neuztrauca. Es redzēju kā ietrīsas vīns uz viesmīļa paplātes, un glāzes pat brīžam iestrinkšķējās. Bet tam nebija nozīmes.
Es ieteicu pārvākties uz kādu sausāku vietiņu. Mani apbūra kā noraustās muskuļi un muskuļu grupas viesmīļa citkārt plastiskajā un, var pat teikt, askētiskajā sejā. Vaibsti mainījās tā, ka līdzi izmainījās viss koptēls, un šie sērijveida tēli tā atšķīrās, ka man pat sāka likties, ka es lūkojos uz vairākām personām vienlaikus.
Šāda personība atsvēra man pusi pārējo. Tie konstantie, nemainīgie..
Šis bija mainīgais x, kura vērtību jau sen kā nevienam nebija pašmērķis meklēt. Un uz kuru bija interesanti skatīties. Droši vien viss cits nebūtu interesanti, bet par to jau neiet runa, vai ne?
Tagad jūs saprotat, ko es domāju sakot, ka mani pievelk citu noniecinātais?, es prasīju un jau vienlaikus lēju glāzē štruntīgu vīnu
11/27/06 11:48 pm
Tu, pāri stāvošais muļķi!
katra mana šūna raustās agoniskā alerģijā
11/27/06 11:08 pm
Mēģinot iespraukties kaut kur starp dzīvi un eksistenci, es norāvu daļu no savas labās rokas.Saplēstā kleita nokrita kaut kur pasaulīgā tukšumā un tālāk devos kaila.
Neba nu man rūpēja ko citi domās.Es gāju sava kailuma mētadamās. Un it visur cilvēki pašķīrās un bēga. Tie nebija raduši.
Gāju lēni un dīrāju nost maskas no savas sejas.Cilvēki kliedza, tām krītot pie viņu kājām. Viņi bija šokēti patiesā priekšā.
Nekad vel neviens viņiem nebija parādījies tik atkailināts savā dzīvnieciskajā patiesumā un neslēpto nodomu sekojošā oreolā.
Acumirklī pazuda visas manas maskas driskas,tām tiekot saplosītām pūļa mudžeklī.Viņi zaga mana izejamā veidola drumstalas ar ar tādu alkatību, ko pārspēja varbūt vienīgi naudaskāre.
Es aizgriezos.
Mans kailums joprojām lika mulst.To jutu ar muguru.
Mazs smīns jau nemainīja lietas patieso būtību.Es apsmīnēju ap stūri un pazudu tumsā.
11/26/06 10:59 pm
Jā,te nu es esmu.pamukusi malā no dzīves vilņa, klusi un šķietami nesatricināmi stāvu un vēroju ar neticamu aizrautību acīs.Es atnācu salasīt garantijas talonus, bet vējš tos pameta šakāliem par barību. Varējām jau vienoties.
Bet nekad un neviens tev dzīvē nedos garantijas. par neko.ne par ko.itin neko. tā.
Pagriezies vien un dodies mājās, ja arī kāds tev iebāzis kabatā kādu garantijas saburzīto lapeli,tad zini- tas nav par velti.nekas nav par velti.itin nekas.
Es mirstu.par to arī maksās.bet vienīgi ne vairs es.
un nav nekādu garantiju ka paspēšu nomirt pirms mani nenogalinās.
11/24/06 05:33 pm
Atsvešināšanās sākumposmā mēs sākām runāt par ēdienu.Un tad runas apsīka pavisam un ar lielu kaucienu es attapos uz slapja asfalta kā kucēns, kurš nokārtojies neatļautā vietā un tagad par to sodīts.Pasmilkstēju(un es ticu ka to mēs darījām abi), palaizīju asfaltu un gāju meklēt citu smilšukasti.
11/21/06 01:30 pm
Mēs stāvējām līdzās. Three days grace dziesmas sākuma pavadījumā. Viņa skatījās man acīs un sacīja, pirmkārt, ka saprot.Un pat nav svarīgi ko viņa vel pateica. Viņa zaga manu viedokli ar trulāko iespējamo šī mērķa īstenošanas veidu- viņa man piekrita.
11/18/06 12:23 am
"Man kāds uzspļāva", teica pesimists, sākoties lietum.
taču viņš bija arī muļķis.
nesekosim tādiem piemēriem.