Pieļaujamās egoisma robežas meklējumos.

Svārstoties te bezgalīgā egoismā, te altruismā, es pamazām meklēju sevi. Un nevis savu ego, kas kliedza pietiekami skaļi jau tā, bet gan sevi dzīves nivelējošajā ietekmē. Sevi kā daļu no sociuma.
Jo mans kailais ego nevienam nebija vajadzīgs. „Derētu to apjaust”, skaļi sev pateicu, lai zemapziņa aizrijas.
Es nemāku mīlēt. Es māku varbūt vienīgi izjust patoloģisku atkarību vai kailu vēlmi. Jā.
Mans egoisms šajā ziņā ir saožams pa gabalu.
Un kā var noslēpt egoismu?
Ieslīgstot pašapmierinātā altruismā. Dzīvot svešas dzīves tikmēr, kamēr savējā sāk iekalst. Un brīdī, kad tu apjaut cik dziļi vienalga citiem tavs upuris, tu skrej kā aizdedzies un pārpludini savu izkaltušo dvēseles dārzu aizvainojuma ūdens, līdz atkal, jau atkal sāk dīgt egoisma asni, no kuriem teju izaugs leknas egoisma puķes. Un es pat neko nesaku, tā ir gluži normāla reakcija. Pati situācija nav normāla.
Tā, sitoties te vienā, te otrā dzīves bortā, tu iemācies atsisties nesāpīgāk. Vai arī pierod. Es īsti nezinu.
Dzīve nonivelē. Esi laimīgs, ja tā paņem tavus asos nagus, bet tev nav tik ļoti paveicies, ja šādā veidā ripo tava galva.
Kas notika ar mani? Bez nagiem es sāku skrāpēt ar sirdi.
Izplūdusi ironiskā smīnā, sirdī aprītu sarkasmu, es kā muļķe skrienu un sitos starp kokiem. Uzgriezusi dzīvei muguru, es pie sevis purpinu par tās trūkumiem. Bet ziniet ko- dzīvei nospļauties. Arī jums, kuriem to stāstu.
Tikai pats tu sev vari būt pietiekošs egoists, lai izdzīvotu pasaulē, kurai ir vienalga.

Manas smadzenes izkāpa no galvas un aizskrēja pa sienu.