Mēģinot iespraukties kaut kur starp dzīvi un eksistenci, es norāvu daļu no savas labās rokas.Saplēstā kleita nokrita kaut kur pasaulīgā tukšumā un tālāk devos kaila.
Neba nu man rūpēja ko citi domās.Es gāju sava kailuma mētadamās. Un it visur cilvēki pašķīrās un bēga. Tie nebija raduši.
Gāju lēni un dīrāju nost maskas no savas sejas.Cilvēki kliedza, tām krītot pie viņu kājām. Viņi bija šokēti patiesā priekšā.
Nekad vel neviens viņiem nebija parādījies tik atkailināts savā dzīvnieciskajā patiesumā un neslēpto nodomu sekojošā oreolā.
Acumirklī pazuda visas manas maskas driskas,tām tiekot saplosītām pūļa mudžeklī.Viņi zaga mana izejamā veidola drumstalas ar ar tādu alkatību, ko pārspēja varbūt vienīgi naudaskāre.
Es aizgriezos.
Mans kailums joprojām lika mulst.To jutu ar muguru.
Mazs smīns jau nemainīja lietas patieso būtību.Es apsmīnēju ap stūri un pazudu tumsā.