Atplest krūtis pretim vējam, ļaujot laikmetam mesties tev cauri, bet neļaujot tam uzkavēties.Tu to peilaid sev klāt, ļauj dot triecienu, bet tev tas vairs nav nāvējošs, jo tu esi iemācījies cīnīties necīnoties. Tā,lai neķeras pie dvēseles, bet izšalc caur prātu.
Tu izlobi priekšrocības un eleganti pagrabinot plaukstā aprēķinu kā riekstu čaumalu, izmet to mirklī, kad tas zaudē savu nozīmi un jēgu.
Tev ir sakarsme ar netīro, tu to pat aizskar prāta pirkstiem, bet nepielaid klāt dvēselei. Tu kļūsti savā ziņā bezjūtīgs, bet ne pilnīgi auksts. Tu esi remdens lietās, kas tevi skar tikai garāmejot, bet proti iekurt uguntiņu sevī, jo dvēsele tev joprojām ir silta un dzīva.
Tu esi uzvarējis šo laikmetu ar viņa paša kārtīm.