Apsēdos dīvānā un sapratu, ka kļūdu virkne mani ir novedusi no ceļa.
Pasaule ir tik plaša, pasaulē ir tik daudz saules, ka, ja tu labi gribētu, varētu visu dienu braukt tai pakaļ un palikt gaismā.
Tāpat arī var palikt tumsā.
Tāpat var palikt tur, kur esi, un aizmirst, ka ir arī ar ko salīdzināt.
Salīdzināšana var nogalināt, jo tā ir objektīva.
Sasodīts, jā, rutīna. Es ceļos, es esmu, es eksistēju, man ir veicamo darbu saraksts vai arī tāda nav, man ir neliels off-road uz veikalu, pilsētu, pie draugiem, tad mājas ar suņa rejām, suņa vajadzību izpildīšanu vai noskatīšanos, kā to dara citi.
Es gribu elpot- gribu ceļot, kaut ne pārāk tālu, gribu runāties mēnessgaismā, sveces gaismā, saules gaismā sienāžu pielietā pļavā, es gribu tikt mīlēta, nēsāta uz rokām, es gribu, lai man top piedotas manas kļūdas, es gribu, lai man pavaicā piedošanu par sāpēm,lai es varu no sirds aizmirst un iet tālāk, es gribu siltas sarunas, kas atkausē ledu, es gribu kaut vai tepat uz jūras krastu novakarē siltā segā, bez suņa, bez bez bez nekā cita kā tikai mums, es gribu glāstus, kas liek notrīsēt, es gribu justies atkal kā sieviete, es gribu braukt ar savu melno nezvēru neprātīgā ātrumā pa tumsas un atvasaras pielietu lielceļu, es gribu būt nepieradusi pie circeņiem, kas dzied visās šķirbās, es gribu tos no jauna izdzirdēt tāpat kā mūsu izdegušo mīlestību. Es gribu vēl just. Es negribu nocietināties un palikt sāpju un stinguma momentā ar masku "viss kārtībā". Es gribu ieelpot šo gaisu un sajust kā tas nokņud manā pavēderē, radot apjausmu, ka esmu vēl dzīva.

Mana dzīve ir kā bomzim iedota teātra biļete, aizmirstot, ka viņš to nekad nespēs novērtēt, jo viņš nav ticis vienkārši pie ēdiena.