Skumji/ reāli
Automašīnas baltais ksenons man asociējas tikai ar šo ziemu,kura aiziet.
Ātrums līdz kuram esmu tikusi ir 80 km pa rumbulas lidlauka ledu vai sniegu. Kad pie šāda ātruma norauj roceni, sajūtas ir neaprakstāmasa. Bet maksa- viena sasista mašīna, patiesībā pati mīļākā no tām,no kuras nācās atvadīties.
Suns gudrām,vienu zilu,vienu uz pusi zilu,uz pusi brūnu, acīm skatās uz mani un ,zinu,ka saprot visu. Tikai nekalausa necik.
Kad mēģina viņam ko iemācīt, elementāri-teiksim sēdēt,otrs,vecais suns pienāk klāt un sāk izpildīt šīs sev zināmās komandas. Viņš izstiepj savu uzticīgo purnu ar gudrajām un bezgala labsirdīgajām acīm un nesaprot,kāpēc par to nesaņem gardumu.
Skumji jau sanāk. Kā Kātiņš teica- viņš ir vecs,nesmuks,bet mīļš orgānu kopums. Un cerams ka vecumdienās mēs nebūsim viņa vietā.