Tikai kaut kādā krīzes momentā tu ņem un iepazīsti cilvēku. Pa īstam.
bet nevar teikt,ka viņš ir cits. Viss nav tik vienkārši. Viss summējas.
Un tieši tad viņš ir visīstākais. Mainās vienīgi notikumu biežums un sekas.
Maskas valkāšanas brīžos cilvēks tev liekas laipns un draudzīgs, vienvārdskaot- feins.
Un tad tu ieraugi kripatiņu zem meskas. un nožēlo,ka tajā brīdī esi skatījies uz to pusi..
Mašīnas ir skaistākas par cilvēkiem. tās ir uzticamas un uzticīgas. tās ir.
Nevarētu teikt,ka man neveicas. Nē,noteikti,ka nē. Es augu. Par visu,kas tev ir ,ir jāmaksā. Jo vairāk mums ir ,jo vairāk no mums arī prasa.
Attopies,daudzstāvu kode!
Nokāp piesaulītē paspēlēties ar saules stariem uz smaržīgā asfalta. Galu galā tieši tā ir smarža,ko tu turpmāk pazīsi vislabāk. Kad noziedēs pēdējās īstās meža zemenes,tad,jā tad tā vietā nāks asfalta un putekļu smarža.