Kad man Tevi jāizdomā...
Es domāju, ka citu dienasgrāmatas nevienam nav jākomentē! Ja godīgi – domāju, ka dienasgrāmatas publiski nav arī jāraksta! Tāpēc te noteikti būtu ko teikt manam psihoterapeitam (ja vien man tāds būtu) – par bērnības traumām vai ko tamlīdzīgu... Un varbūt tā arī ir, ka jau sākot no tās pašas bērnības pārāk daudz un pārāk bieži viss ir bijis tik slēpjams, tik noklusējams un sevī paturams, ka vienā brīdī pietiek... paliek par grūtu un gribas izlādēties – kaut vai tā – pilnīgi neadekvātā un brīžiem šķietami nepiedodamā veidā...
Savukārt, ja kāds jautā – vai šie stāsti, kuros pieminēts „kāds” un „tu” un „viņš”, ir par vienu un to pašu cilvēku, es atbildu – Nē! ... Viņi visi ir izdomāti!