Kad Tu aizej...
Katrreiz, kad tu aizej, man šķiet – man arī gribas aiziet, tikai... citādāk... pavisam... laikam...
Zini, es atceros, kā toreiz runājām par visu ko un visu pēc kārtas, un bija tik labi! Vienkārši zināt, ka jau kuro vakaru pēc kārtas vāri zupu, ka pirmdienas rītā nevari piecelties un ka tev patīk tas... nu tas, ka ir – šīs vienkāršās sarunas, šis mulsums, ka dzīvē nebūt tik viegli vārdi neraisās un vēl, vēl, vēl... tādi sīkumi, tik bezgala skaisti sīkumi, ka gribas raudāt... Nezinu – vai par to, ka tā vairs nav, vai arī par to, ka, šķiet, tā nekad vairs nebūs...
Tu jau zini, man vienmēr bija bail. Bail, ka tas beigsies, bail, ka apstāsies... Vienkārši bail... bail tevi pazaudēt. Un tagad es jūtos tā, it kā tu man būtu zudis... Redzu tevi aizejam un redzu nākam, bet tevis nav... Tu skaties apkārt, smejies, joko un runājies... Tikai tiklīdz man prātā ienāk doma – varbūt tevi uzrunāt – pēkšņi piecelies un izej, skaļi aizcērtot aiz sevis durvis...
“Nu, saulīt, es gan nemaz nejūtos kontrolēts! Ja kas, man pat tas viss patīk Un tu esi pārāk jauka, lai par tevi nerūpētos ”... “Redzi, pasaulē ir pārāk maz labu cilvēku, lai viņus tā uzreiz vienkārši palaistu, kad viņi tikai nesen ir uzradušies...”
Šos Tavus vārdus savā atmiņā glabāšu mūžam... Zinu – tā vairs nav patiesība un sariešas acīs asaras – atceros, cik laimīga toreiz jutos, kad šos vārdus izdzirdēju pirmoreiz, bet nespēju atgriezt to sajūtu... Nu sajūta ir cita – “Tu manās acīs esi nekas! Vienkārši “kāda”, ko var paņemt un pieradināt, un tad – izlikties nepazīstam. Es neko nejūtu! Man ir vienalga! Nu kas atkal ir, ko? Ko tu vari ņemties? Zināju, ka sāksies šādi jautājumi!” Un ko tu gaidīji – ka klusēšu, ka arī izlikšos, it kā nekas nebūtu bijis? Piedod – MAN TAS NEBIJA “NEKAS”! Man tas bija kaut kas TIK ĻOTI, TIK ĻOTI...
Kurā brīdī es tā pārvērtos? Kurā brīdī pārvērties tu? Kurā brīdī mēs pārvērtāmies? Zini, es jūtos tā, jo tu ar mani to izdarīji divreiz... Man likās – ir draugs, cilvēks, kurš vienkārši ir, un ar to dara mani tik priecīgu... dienu no dienas, pa naktīm, kad sarunas nenorimst... Es tev aizrakstu trijos, tu man atbildi četros, tad man sešos zvana modinātājs un es atkal rakstu pretī... Jā – tā bija kādreiz... Kāpēc gan tev šīs atmiņas neko nenozīmē? KO ES IZDARĪJU NEPAREIZI? Man ir miljons jautājumu, bet šis viens ik mirkli atkārtojas manā galvā – ik dienu, ik stundu...
Sākumā, kad teicu – nezinu, vai varu ticēt taviem vārdiem, jo vienreiz jau ir bijis tā, ka liekas – starp mums ir kaut kas skaists un nozīmīgs, lai mēs neļautu viens otram aiziet, kad tikai nesen viens otram esam uzradušies... un tomēr... Nu jā...